Vai atceraties savu pirmo viesošanos Rīgā?
Jā, tas notika studiju gados. Mēs toreiz dzīvojām Jūrmalā, Vaivaros, kur draugu kompānijā īrējām vairākas istabas vienā mājā. Uz galvaspilsētu arī braucām, galvenos apskates objektus apmeklējām. Kopš atklāts Modes muzejs, es šurp braucu regulāri – reizi vai divas gadā lasu lekcijas par aktuālās ekspozīcijas tēmu. Šoreiz tā ir izstāde "Spožie astoņdesmitie".
Vai jums jau ir radušies kādi "Rīgas rituāli"?
Godīgi sakot nē, jo laika vienmēr ir par maz. Parasti ierodos pa dienu, vakarā jau ir lekcija, nākamajā dienā – otra.
Šajā reizē es gribētu kaut vienkārši pastaigāt pa pilsētu, taču viss atkarīgs no laikapstākļiem. Gribētu aizbraukt līdz Jūrmalai, neesmu tur sen bijusi.
Vai varat raksturot, kāds ir "Rīgas stils"?
Lai saprastu tās vai citas valsts specifiku, kādu laiku tur jādzīvo. Man tādas pieredzes nav, attiecīgi trūkst informācijas secinājumu izdarīšanai.
Uzskatu, ka globalizācijas laikmetā būtu jārunā par Eiropas stilu, kas raksturīgs arī Rīgai. Elegants, ieturēts, mierīgs, bez pārmērībām. Baltijas stils tāds vienmēr ir bijis. Es vienmēr aizstāvēšu principu "labāk nedaudz par maz, nekā par daudz."
Kā jums šķiet, vai labu gaumi var iemācīties? Vai tomēr ir kā tajā teicienā – vai nu tā ir, vai nav.
Ja ir kaut kādi iedīgļi, tad, protams, var iemācīties. Taču, ja nesanāk, tad mūsdienās var lūgt palīdzību profesionāliem stilistiem, kā paraugus izmantot modes žurnālu ieteikumus vai veikalu skatlogu ekspozīcijas.
Tādējādi arī Modes muzejs varētu kļūt par vienu no instrumentiem gaumes un stila izjūtas attīstīšanai?
Protams! Jo īpaši – ņemot vērā to, cik daudzveidīga ir muzeja kultūras programma: izstādes, lekcijas. Modes muzejs ir universāls, jo, pirmkārt, rosina antropoloģisko interesi. Tādu modi var vērtēt arī kā mākslas veidu.
Intervijās jūs esat teikusi, ka jūsu personiskā attieksme pret modi ir ļoti racionāla. Vai tā bijis vienmēr, vai racionālisms veidojies ar laiku?
Izveidojies ar laiku, jo, runājot par modi, dzīvi varam dalīt dažādos periodos.
Padomju gados nevarēja izpausties – cilvēki tērpās nevis tajā, ko gribēja, bet tajā, ko varēja dabūt. Vēlāk parādījās iespējas, kā arī izpratne par to, kas modes pasaulē ir tev piemērots un kas nav, sāka veidoties individuālais stils, ņemot vērā fiziskos dotumus un sociālos uzdevumus, kas ikdienā jāpilda. Visu savā garderobē stiept nav vērts! Jā, tu zini, ka ir tāda vai citāda tendence, taču svarīgāk par to, ka kaut kas ir modē, ir fakts, ka tas tev piestāv un der.
Mans uzplaukuma un iespēju periods bija šie paši astoņdesmitie gadi. Šajā periodā septiņus gadus nodzīvoju Amerikā. Tur iespējas paust savu individualitāti bija atkarīgas tikai un vienīgi no manas personīgās gaumes. Man bija iespēja izvēlēties to, kas man patīk. Tolaik valdīja skaidri definētas tendences – ja tām nesekoji, odi pēc naftalīna.
12. septembra lekcijā Modes muzejā mēs kā reiz atcerēsimies astoņdesmitajos gados aktuālās tendences, bet, pats galvenais, runāsim par to, ko no tā paņemt līdzi jaunajā dzīvē, kas mums varētu noderēt 2019./2020. gada rudens/ziemas sezonā.
Vai ir kas tāds, par ko varam būt pateicīgi astoņdesmito gadu modei?
Pilnīgi noteikti! Uzskatu, ka šis laika periods mums dāvājis vismaz divas interesantas tendences, kas, iespējams, nav acīmredzamas, kāds man varbūt arī nepiekritīs, tomēr tā ir mana pārliecība.
Pirmais – stepēti dūnu mēteļi. Septiņdesmitajos gados tās bija sporta jakas, bet astoņdesmitajos gados dizaineri radīja interesantus mēteļus un visi tādos staigāja.
Otra tendence – savienot nesavienojamo. Tolaik Amerikā daudzi vīrieši un sievietes klasiskos biznesa kostīmos gāja uz darbu kājām. Es toreiz pirmo reizi redzēju, ka viņi, tā ģērbušies, kājās āva... krosenes. Birojā gan apavi tika pārvilkti. Jā, tas bija ērti, taču šķita diezgan neglīti. Tagad ar ko tādu vairs nevienu nepārsteigt – sporta apavi tiek vilkti pie visa!
Jūs jau teicāt, ka 12. septembra lekcijā būs arī praktiski padomi, ko no astoņdesmitajiem paņemt līdzi tuvākajai nākotnei. Plānota arī otra lekcija 13. septembrī, kas veltīta astoņdesmito gadu popkultūras ikonām. Kura no tām, jūsuprāt, ir spilgtākā?
Katrai sievietei ir sava ikona. Man tā ir princese Diāna. 1981. gadā viņa apprecējās ar Čārlzu un bija ļoti populāra. Modes un stila ziņā viņa nebija nevainojama, princese mēdza kļūdīties, tomēr ar katru brīdi kļuva aizvien labāka un labāka.
Šis laika periods ir zīmīgs arī ar MTV dzimšanu 1981. gada 1. augustā – parādījās pirmie video klipi, kas veidoja jaunus tēlus un noteica stilu.
Stila ikonas radīja arī citi TV kanāli, seriāli.
Šī būs aizraujoša un izzinoša saruna. Man šķiet, tā varētu būt interesanta it visiem: jauniešiem, jo šobrīd modē ir daudz atskaņu no astoņdesmitajiem, vecākiem – jo tā ir nostalģija, iespēja atcerēties un vēlreiz izlaist caur sevi atmiņas par to, kā bija.
Vai atceraties savu mīļāko apģērbu no astoņdesmitajiem?
Es atceros visus! Esmu pārliecināta, ka visas sievietes atceras, kas un kad viņām bijis mugurā!
Astoņdesmitie gadi man patika ar to, ka tas bija krāsu bloku laiks, topā bija viss, kas saderēja ar melno: melnai un sarkanais, melnais un tirkīzzilais utt.
Sev biju izvēlējusies melnbalto krāsu salikumu. Vienā ziņā nedaudz mierīgāks par citiem, cits aspekts – arī šāds salikums bija ļoti kontrastains, tomēr es šādā apģērbā jutos labi. Man ļoti patika balts kostīms ar melniem nelīdzeniem apļiem (un plecu polsteriem, kā astoņdesmitajos gan bez tiem?!). Man bija arī melna kleita ar baltām svītriņām un milzīgu apkakli.
Tuvāk desmitgades vidum modē nāca pazemināta vidukļa līnija, man iepatikās, bet uz īsu brīdi. Atzīšos, ka divas kleitas ar pazeminātu jostasvietu pilnīgi noteikti paguvu nopirkt.
Kas ar šīm lietām notika vēlāk?
Es atgriezos Padomju Savienībā, kaut ko atdāvināju draudzenēm, kaut ko pārdevu, kaut kas jau bija izgājis no modes, bet kaut ko vēl pati valkāju. Jautājums par to, kur likt nevajadzīgo apģērbu, ir samērā sasāpējis. Personīgi man ir noteiktas lietas, kas ir ārpus modes un kas vienmēr paliks kopā ar mani – vai nu kaut kas ļoti lakonisks (man patīk minimālisms), vai arī dizainisks un ļoti ekstravagants.
Vai ir kāds dizaineris, ko esat iecienījusi vairāk par citiem?
Visu laiku diženākais modelētājs, manuprāt, ir Kristobals Balensiaga. "Viņš ir vienīgais "kuturjē" šī vārda tiešajā nozīmē, bet visi pārējie ir dizaineri," savulaik sacīja Koko Šanele. Es nespēju noformulēt, kas ir tas, kādēļ viņu mīlu. Viņš ir pilnīgi citāds. Modes arhitekts. Prata darīt visu. Starp citu, katrā kolekcijā vienu kleitu vienmēr šuva viņš pats. Viņš vienkārši ir tāds vienīgais.
Kuras 20. gadsimta desmitgades mode jums šķiet mīļākā un kādēļ?
No estētiskā viedokļa tie ir piecdesmitie gadi. Jāteic gan, ka es pati tā neģērbtos. Tas bija viens no elegantākajiem periodiem, taču, lai ģērbtos tā laika tērpos, jābūt ļoti tievam viduklim.
Taču, ja runājam par to, ko es labprāt valkātu, tad tas ir apģērbs no sešdesmitajiem gadiem. Tolaik aktuāla bija grafika, un man apģērbos ļoti patīk ģeometrija.
Kādā apģērbā jūtaties visērtāk?
Tagad priekšroku dodu minimālismam. Agrāk es vairāk veidoju tērpu ansambļus, tagad izvēlos minimālistiskas kleitas, ko var apspēlēt ar aksesuāriem.
Mīļākās krāsas mainās. Jāprot saredzēt sevi spogulī un godīgi sev atzīt – agrāk tev šī krāsa piestāvēja, bet ar gadiem sejas tonis ir mainījies un kaut ko jāatstāj vakardienā. Savulaik man patika dziļas un piesātinātas dārgakmeņu krāsas, tagad patīk kaut kas mierīgāks. Galvenais ir zināt, kas tev nepiestāv.
Kāda, jūsuprāt, ir 21. gadsimta mode?
21. gadsimts modē nav nesis nekādus atklājumus. To vien dzirdam, ka tagad modē tās vai citas desmitgades tendences.
Kādēļ tā notiek? Kādēļ mēs redzam tikai pagājušo laiku modi "jaunā lasījumā"?
Tādēļ, ka nav iespējams izdomāt ko jaunu. Cilvēka ķermenim ir noteikta morfoloģiskā struktūra. Tā ir visādi tērpta, kas tik nav izmēģināts! Ja vien mums izaugtu vēl viens roku pāris... Taču nekas nemainīsies.
Priecāšos, ja kāds mani pārsteigs, bet tagad, pat, ja kaut kas tiek izgudrots, tie pamatā ir sīkumi.
Attīstīsies tehnoloģijas. Iespējams, kaut kad mēs valkāsim audumus, kas varēs, piemēram, patstāvīgi sildīt vai dzesēt ķermeni, pielāgojoties telpas temperatūrai.
Pieņemu, ka ar laiku izveidosies saprātīga patērētāju sabiedrība – daudz gudrāk izturēsimies pret apģērbu. Šis proces pamazām jau notiek.
"Kā jau aktieru bērns izaugu aizkulisēs un bez nekādas teātra maģijas – tā bija mana ikdienišķā vide," tā kādā intervijā vaļsirdīgi atzināties. Vai arī mode ir kļuvusi par ikdienu?
Profesionālā ziņā nē. Vienkārši ar gadiem mainās attieksme, kļūsti mierīgāks un saprātīgāks.
Vai atceraties nesenāko spilgto papildinājumu savai garderobei?
O, jā! Vasarā Kaļiņingradā uzgāju interesantu, man nezināma itāļu autora radītu kleitu brūkleņu krāsā. Ērta, ekstravaganta. Uzlaikoju un sapratu, ka tā ir kā radīta man! Vēl neesmu to vilkusi, jo kleita domāta vēsākam laikam. Viss iespējams, ka izvēlēšos to Rīgas lekcijai.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
