Saruna par modi bez diskriminācijas: ikvienam ir tiesības būt skaistam  (3)

"Šogad, sākot šo projektu un sadarbību starp jaunajiem dizaineriem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, īpašs akcents ir vērsts uz to, ka arī šos cilvēkus interesē mode, tikai problēma ir tajā, ka nav veikalu, kur aiziet," norāda Latvijas Kultūras koledžas Modes un dizaina virziena vadītāja Daina Gāga-Ēķe. "Piemēram, sieviete ratiņkrēslā, kura grib justies sievišķīgi, izskatīties pievilcīgi, parādīt savu seksualitāti, vēlas iegādāties apģērbu, bet viņai nav, kur to nopirkt! Pieaugušam cilvēkam!" viņa uzsver. "Kad runāju ar jaunajiem dizaineriem, viņi saka, ka nav pat iedomājušies par šādu vajadzību un problēmu. Tādēļ mēs šo ideju tagad attīstām. Ir jādomā ne tikai par to, lai cilvēks ar īpašām vajadzībām tiek vilcienā un veikalā, bet arī par citām jomām – lai viņš var apģērbties kā pašapzinīgs cilvēks. Tādēļ tas ir dizaineru darbs – lai viņi laikā, kad mums visa kā ir gana, spētu ģērbšanās paradumus arī mainīt. Būt kā mākslas vēstnesim un parādīt to sabiedrībai," skaidro Gāga-Ēķe.

Modes dizainere Laima Jurča ir radījusi tērpu kolekciju cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, lai mainītu ne tikai sabiedrības attieksmi un veicinātu šādu apģērbu ienākšanu tirgū, bet arī dotu iespēju šiem cilvēkiem vilkt košu un drosmīgu apģērbu.

"Es par šādas kolekcijas izveidi domāju jau agrāk, kad studēju bakalaura programmā, bet tajā laikā vēl nebiju tik pieredzējusi, lai tam ķertos klāt nopietnāk," savu stāstu sāk Laima. "Vēlāk es jau sāku pievērst uzmanību vides jautājumiem, tās pielāgotībai cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Man arī paziņu lokā bija cilvēki ar invaliditāti, sāku domāt, kā vispār viņi jūtas sabiedrībā, starp citiem cilvēkiem. Sāku ar to, ka uzrunāju man pazīstamu cilvēku, uzdodot jautājumu, vai šāda kolekcija būtu nepieciešama, un viņš uzsvēra, ka ir pat ļoti nepieciešams cilvēkus izglītot jautājumos, kas saistīti ar invaliditāti. Parādīt, ka ir iespējas, ka viss var attīstīties un mainīties. Pēc šīs sarunas sāku ķerties klāt darbiem un domāt, kāda šī kolekcija izskatīsies. Sapratu, ka nevēlos atkāpties no sava iepriekšējā darba stila, kas ir drosmīgas apdrukas, avangards, teatrāli elementi. Šāda veida apģērbi varbūt nav ikdienā valkājami, bet, manuprāt, šai kolekcijai ir svarīgi parādīt un aicināt nebaidīties būt drošai un pārliecinātai par sevi," skaidro Laima.

Laimas veidotajiem tērpiem ir raksturīgi koši audumi, gan zīds, gan poliesters, un apdrukāti materiāli. "Es apvilku ar materiāliem un apdarināju ar to pašu tērpu audumu arī cilvēku kustību palīglīdzekļus – protēzes, ratiņkrēslus. Tas bija interesants darba process, kā to visu izdarīt, lai tas izskatītos kvalitatīvi. Tad es arī nonācu pie dažiem risinājumiem, piemēram, man vajadzēja no ratiņkrēsla riepām izlaist gaisu, uzstiept audumu un tad atkal piepumpēt, un tad tas audums smuki nospriegojas un turas. Tas bija tāds izaicinājums," viņa stāsta. Kolekcijā ir arī galvassegas, kas apšūtas ar kolekcijas audumu un greznotas speciāli izveidotām stilizētām un apjomīgām zelta ziedlapām.

Galvenie ir ziedēšanas un augu elementi, kas iet cauri visai kolekcijai. "Tas simboliski parāda ziedēšanu un uzplaukšanu – gan sabiedrībā vienam pret otru, gan arī cilvēkam pēc kādas traumas, kad viņam ir burtiski jāuzzied," stāsta Laima. "To es arī izmantoju, krāsojot modeļiem zelta sejas, tas simboliski parāda teicienu par zelta rokām, pārnesot to uz zelta galvām, jo patiesībā viss slēpjas uztverē un apziņā – tajā, kā mēs viens uz otru raugāmies," stāsta Laima.

Apģērbu kolekcijai ir savs nosaukums, kuram ir nozīme un pamatojums. "Nosaukums "Illuminated" ir domāts tā, ka tu esi izgaismots, izcelts, lai tiktu pamanīts. Pie šī nosaukuma es nonācu, runājot ar saviem modeļiem. Tad es sapratu, ka te svarīgākais ir pamanāmība," saka Laima.

Vai Latvijā par šādu modes virzienu – tieši cilvēkiem ratiņkrēslā – ir gana domāts? Kā stāsta Laima, viņa pagaidām neredz, ka Latvijā dizaineri kaut ko īpaši darītu tieši šajā jomā. "Zinu, ka ir zīmoli ārzemēs, piemēram, "Tommy Hilfiger", kas veidoja apģērbu, kas paredzēts cilvēkiem ar invaliditāti. Piemēram, lai cilvēkiem atvieglotu ikdienas darbības. Latvijā esmu dzirdējusi, ka Liepājas dizaina vidusskolā studenti ar to ir nodarbojušies, bet es īsti nezinu, vai tas ir virzījies tālāk ražošanas virzienā. Taču tas būtu ļoti vērtīgi! Piemēram, man bija modelis, kuram nebija abu kāju, protams, ka viņš sev nevar nopirkt normālas bikses. Būtībā viņam ir jāšuj speciāli pielāgots apģērbs," viņa norāda. "Katram cilvēkam tas ir individuāli, drīzāk būtu labi izveidot to kā pakalpojumu, lai cilvēkiem ir, kur vērsties, speciāli pielāgot un uzšūt apģērbu. Ja mēs ņemam parastās bikses un apgriežam staras, tas ir lieks tekstila patēriņš. Viņš pie manis ir arī vairākas bikses pasūtījis, bet, ja viņam, piemēram, nebūtu šādu kontaktu? Es domāju, ka šajā jomā tas nav tik vienkārši," saka Laima.

"Manuprāt, modei ir spēks komunicēt ar cilvēku un kaut kādā veidā tas nosaka cilvēka izvēli. Cilvēki apzināti vai neapzināti uz to visu reaģē, tāpēc es uzskatu, ka modes zīmoliem un dizaineriem ir jāuzņemas atbildība par to, ko viņi piedāvā. Manuprāt, svarīgi ir runāt par kādām sabiedriski un sociāli svarīgām tēmām," uzsver Laima. "Es uzskatu, ka veidot kolekcijas un apģērbu bez sava stāsta un vēstījuma ir bezjēdzīgi, jo mūsu pasaule jau tā ir pārpildīta ar drēbēm. Tādēļ katrai apģērbu kolekcijai apakšā ir jābūt vai nu kādam sociālam jautājumam, vai kādam personiski emocionālam risinājumam, ko varētu sabiedrībai pasniegt, vai arī kam citam, lai vienkārši ar tā palīdzību tālāk komunicētu ar sabiedrību, nodotu vēstījumu."

Sarunājāmies arī ar modes konkursa sadarbības partneru – biedrību "Nāc līdzās!" un "Rūpju bērns" – pārstāvi Diānu Ponaskovu, kura ikdienā pārvietojas ratiņkrēslā. Runājām par apģērbiem, jauno kolekciju un to, ko viņai nozīmē mode.

Šī Latvijā ir neierasta tēma, par to ļoti maz tiek runāts tieši invaliditātes kontekstā. Tiklīdz mode tiek saistīta ar šādām tēmām, tā kļūst par kaut ko jaunu, nebijušu. Caur mākslu un modi mēs varam ieraudzīt īsto cilvēka patību, jēgpilnību. Man mode nozīmē iespēju parādīt cilvēku bez manipulācijām, bez mākslīgi veidotiem konceptiem. Es ticu, ka mode var mainīt ne tikai to, kā mēs izskatāmies, bet arī sniegt iespēju palūkoties uz personības brīvību. Mēs tiešām varam būt tādi, kādi mēs esam, nekautrēties no sava ķermeņa un tā, kā mēs sevi nesam caur tekstilu vai kādiem aksesuāriem.

Kā jūs vērtējat jauno apģērbu kolekciju, un kas jums tajā visvairāk patīk?

Manuprāt, tas ir ļoti liels ieguldījums no Laimas puses. Tas ir ļoti drosmīgi un inovatīvi, jo man pašai pirms Laimas kolekcijas parādīšanās bija ideja par to, ka Latvijā ir vērts par to runāt. Stāsts par šo kolekciju nav uzbāzīgs un skaļš. Tas ir skaidrs – mums visiem ir tiesības, arī tiesības būt skaistiem. Tas ļoti korektā un estētiskā veidā tiek iekļauts, nevis integrēts mākslā.

Man kolekcijā visvairāk patīk tas, ka Laima eksperimentē un ļauj cilvēkiem ar īpašām vajadzībām nebaidīties uzvilkt milzīgu, neierastu tērpu. Galvenais vārds ir drosme – drosme izlauzties gan viņai pašai ar ideju, gan mums ar tērpiem, piedzīvot sevi kā mākslas darbu. Mode, manuprāt, ir viens no jaukākajiem komunikācijas veidiem. Invaliditāte ir ļoti apvīta ar stigmām, dažādiem aizspriedumiem. Mans redzējums ir, ka katram ir jāpastāv par to, kas viņš ir, neatkarīgi ne no kā. Un mode palīdz to visu vienot vienā lielākā bildē. Mēs ikviens varam radīt sev tēlu un rūpēties par to, kā sabiedrība mūs redz. Tas ir stāsts par attieksmi – ja tu nāc ar smaidu un atvērtu sirdi, tad arī pasaule kļūst atvērtāka. Mode ir labs instruments, kā nest pareizu un mierpilnu vēstījumu.

Kā jūs vērtējat modes pieejamību cilvēkiem ar īpašām vajadzībām Latvijā?

Tā kā Latvija ir maza valsts, mums nereti nav tā piedāvājuma, kas ir pieejams pasaulē, ko mēs varbūt gribētu, bet šie apstākļi – gan politiskie, gan ekonomiskie, gan dzīvesstils – kaut kādā ziņā ierāmē. Jaunie dizaineri sāk uz to skatīties un radīt jaunus mākslas darbus, bet tas nenotiek lielos kvantumos un nav pieejams ikvienam. Es arī pati meklēju to, kas ir autentiskāks, un, protams, man, līdzīgi kā ikvienai sievietei, ir nedaudz grūti atrast, piemēram, apavus vai vēl kaut ko. Bet galvenais, manuprāt, ir nesekot "trendiem", bet sekot tam, kā tu kā personība jūties, vai tev ir komfortabli," viņa stāsta. "Tu jau to stāstu stāsti caur sevi, caur apģērbu. Tādēļ man ir prieks, ka jaunie dizaineri apģērbu vairāk uzlūko no daudzfunkcionalitātes pozīcijām – tas nav tikai vienreizējs smukums, bet apģērbs tiešām kalpo ilgtermiņā. Tas ir kvalitatīvi un ilgtspējīgi, un mums to vairāk vajadzētu attīstīt!