Ieva Laube portālam "Tava Māja" atklāj, ka krēslu, kas piedzīvojis brīnišķīgas pārvērtības, saņēmusi mantojumā no vecmāmiņas. "To atceros kopš savas bērnības. Tas bija pārvilkts ar zaļu rakstainu vilnas audumu, kas vienmēr "koda" kājās, kad tajā apsēdos. Krēslam ir vismaz 50 gadu, tas masveidā ražots padomju laikos – 1960. gadu beigās –, taču mūsdienās jau ir visai reti sastopams."
Taujāta, kā nolēmusi ķerties pie senās mēbeles restaurēšanas, Ieva teic: "Kad krēsls nokļuva pie mums, kārtīgāk, ar šodienas acīm novērtēju tā dizainu, cik tas patiesībā ir askētisks un glīts modernisma paraugs un cik vērtīgi būtu tam iedot jaunu elpu, lai lietas ar vēsturi saglabātos un lai vecvecāku jaunības mēbeles, kas viņiem kādā momentā bijušas mīļas un ilgi kalpojušas, izdzīvotu." Viņa uzsver, ka krēsla dizains labi iederas mūsdienu interjerā. "Tam ir stāsts vairāku paaudžu garumā, tam piemīt sava veida autentiskums un liecība par laiku, kuram visi kādā mērā esam piederējuši. Saredzēju potenciālu, ka to patiešām varētu restaurēt." Ņemot vērā, ka Ievas nodarbošanās saistīta ar intelektuālu darbu pētniecībā, izdevējdarbībā un mākslas izglītībā, laikā, kad vecmāmiņas krēsls nonāca viņas redzeslokā, ļoti vēlējusies strādāt ar rokām un radīt redzamus rezultātus, kas ikdienas darbā mēdz pietrūkt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
