Tūrē pa Rīgas centra humpalu bodēm

Manas attiecības ar lietoto apģērbu veikaliem līdz šim ir bijušas krietni vien vēsas un distancētas. Gluži kā ar radinieku, kuru esi saticis varbūt vienreiz dzīvē. It kā jau varētu satikties vēlreiz, bet īpaši lielas vēlmes un lustes to darīt nav. Un tomēr – man patīk mode. Man patīk sapucēties. Bet, šķiet, ikviens ir piedzīvojis brīdi, kad itin viss, kas atrodams skapī, ir līdz nelabumam apnicis, taču vienlaikus ir skaidrs, ka jaunas garderobes iegāde šobrīd nav īsti pa kabatai. Šādos gadījumos humpalas, šķiet, ir vislabākais un izdevīgākais variants, jo par salīdzinoši nelielām izmaksām vari atsvaidzināt sava skapja saturu, turklāt arī vari uzsist sev pa plecu, jo iepirkšanās lietoto apģērbu veikalos ir dabai draudzīgāka.

Man ir daudz draugu un paziņu, kas allaž slavē lietoto apģērbu veikalus, ik reizi atrādot jaunākās nomedītās "pērles". Es humpalu veikalos esmu bijusi vienu vai divas reizes savas dzīves laikā un abas reizes izgājusi tukšām rokām un vīlusies par piedāvājumu un piedzīvoto. Taču ar kolēģes Andras palīdzību beidzot biju nobriedusi humpalām dot otro iespēju.

Jau pirms došanās humpalu tūrē sapratu, ka lielākais šķērslis esmu es pati. Grūtākais ir pārkāpt pāri aizspriedumiem, kuri ieskanas manās domās. Nez, kāpēc apģērba aizņemšanās no mammas, māsas vai draudzenes liekas pilnīgi normāls process, savukārt doma par citu cilvēku valkātu apģērbu liekas dīvaina? Tieši tāpēc, dodoties lietoto apģērbu veikalu pasaulē, nolēmu, ka centīšos būt pēc iespējas atvērtāka un lūkoties uz katru apģērba gabalu atsevišķi, nedomājot par to, kurš un kā to valkājis. Galu galā – kāda tam nozīme, ja reiz apģērbs ir tīrs un labas kvalitātes?