'Ķermenis nav kauna un vainas nasta'. Motivācija iemūžināt sevi aktā  (4)

Minkevičs ir absolvējis Viļņas Universitātes Komunikācijas fakultāti un interesējies par fotogrāfiju jau pirms iestāšanās augstskolā. Viņaprāt, sākt iet šo ceļu pamudināja tieksme redzēt skaistus un estētiskus tēlus un spēja domāt vizuāli. "Mani vienmēr ir saistījuši vizuālie skati. Ne tikai fotogrāfijās, bet arī kino. Reizēm pat vairākas reizes pārtinu kādu filmas epizodi, lai izpētītu interesanta izskata kompozīciju vai apgaismojuma risinājumu. Visas šīs nianses, lai arī šķiet mazas, uzrunā skatītāju zemapziņu, ietekmē to. Tās galvenokārt nosaka to, kā cilvēki pieņem vienu vai otru darbu, tāpēc tie ir ārkārtīgi svarīgi," apgalvo Minkevičs.

Sākumā viņš praktizēja, tikai pēc tam apguva fotografēšanas teoriju. Taču uzreiz vēl neradīja aktus, tie nāca līdz ar dzīves pieredzi: "Agrāk man bija atšķirīga attieksme pret ķermeni – atturīga. Es baidījos no sava un citu ķermeņa, gan sieviešu, gan vīriešu. Bet reiz es negaidīti nokļuvu starp cilvēkiem, kuriem nav šādu baiļu, un viss mainījās. No tā brīža es sāku citādi skatīties uz cilvēkiem, skaistumu un cilvēka ierobežojumiem. Ideja fotografēt kailu ķermeni radās, kad sajutu, ka dabas dotais ir labs, skaists, smalki estētisks, ka to var kopt, ka ķermenis nav kauna un vainas nasta, bet gan dzīvības dāvana un seksualitāte," tā fotogrāfs mainīja savu domāšanu pēc vizītes nūdistu pludmalē.

Tas iedvesmoja viņu sākt domāt par kaila ķermeņa fotografēšanu. Tiesa, tas prasīja vairākus gadus, jo šis žanrs izrādījās smalks, prasīja īpašu sagatavošanos un iejūtību. "Tikai interesējoties un mācoties to darīt, gandrīz divus gadus vēlāk veicu pirmo aktu fotosesiju. Par to īpašu paldies saku
Aļģim Kriščiūnam, kurš mani mudināja spert šo soli. Šī pieredze manī aizdedzināja kaut ko ilgi krātu – gluži kā no sērkociņa piešķiļot uguni. Pats smieklīgākais, ka pirmais darbs sanāca tiešām labs," apgalvo intervējamais.

Tas viņu mudināja vēl vairāk iegrimt jauna žanra izpētē, radošu ideju attīstībā un iedvesmas meklējumos. Tas prasīja vairākus gadus. Pēc fotogrāfa teiktā, bija nepieciešams daudz laika, lai sagatavotos, lai pilnībā izprastu žanru, jo tikai pamatīgas smalkumu zināšanas un fotogrāfa izjustā pārliecība palīdz rast uzticību modelī.

"Uzticēšanās ir priekšnoteikums, ja vēlas radīt labu pieredzi un rezultātu. Brīdī, kad cilvēks ir tavā priekšā bez drēbēm, tu piedzīvo stāvokli, kad uz brīdi tiek noņemtas visas sociālās maskas, atstājot tikai cilvēku un viņa mājas – ķermeni, kas kļūst tik tuvs. Šāds atklāts un intīms mirklis ar sevi var mainīt tavu dzīvi, taču tam ir nepieciešama droša vide, empātija un uzticēšanās," skaidro Minkevičs.

Minkevičs stāsta, ka sievietēm, kuras nolemj fotografēties kailas, šāds solis vairs nav izaicinājums, bet gan veids, kā sajust brīvību un noticēt sev.

Tomēr fotogrāfs atzīst, ka joprojām ir cilvēki, kuri maldīgi domā – grūtākais ir izģērbties objektīva priekšā. "Arī mani klienti apstiprina šo priekšstatu. Taču visgrūtākais ir ļaut sev vēlēties fotografēties kailai un sazināties ar fotogrāfu. To darot, sievietei ir jāpārvar iekšēji uzstādījumi un, galvenais, pašas radītais vidusmēra vīrieša tēls, kas tiek identificēts ar visiem dzīvē sastaptajiem vīriešiem. Protams, ja sieviete nevar pārvarēt kādu savu pārliecību par pretējo dzimumu, bet vēlme doties pie fotogrāfa ir, var ļauties tikai uz brīdi atkāpties no ierobežojošās attieksmes, nomierinot sevi, ka pie tās vienmēr var atgriezties," skaidro Minkevičs.

Pēc viņa teiktā, arvien vairāk sieviešu pārvar savas bailes un maldīgos uzskatus par ķermeni un attieksmi pret to. Pēc tam viņas atklāj, ka pasaule ir brīvāka un ērtāka. Šo sajūtu, viņaprāt, var salīdzināt ar pārāk mazu drēbju nēsāšanu – kad pēc laika iegūsti pareizo izmēru, sajūti, cik patīkami ir visās dzīves jomās. Kad drēbes nav par mazu, tu jūties citādi un domas ir brīvākas.

Fotogrāfs novērojis biežākos iemeslus, kādēļ sievietes fotografējas kailas:

Cenšanās būt pārliecinātām par sevi un parādīt, cik drosmīgas ir. Dažas sievietes apzināti cenšas pretoties esošajiem tabu, uzspiestajam kaunam un idejām, ierobežojumiem, stereotipiem, novecojušai audzināšanai, normām, iekšējam spiedienam. Viņas ir gatavas pieņemt izaicinājumu, kaut arī vilcinās. Viņas uzdrošinās mainīt savu attieksmi pret pasauli un sevi.

Vēlme saglabāt vizuālo piemiņu par mainīgo ķermeni. "Dažas sievietes cenšas saglabāt fotogrāfijās to, kas viņām šobrīd ir, kamēr viņas ir jaunas vai fiziski piemērotā formā. Apgalvojumu "Es novecošu – tātad mainīšos" var saukt par stereotipu, taču daļēji šī ideja kalpo kā atgādinājums par neizbēgamajiem bioloģiskajiem procesiem, kas notiek mūsos. Lielākā daļa sieviešu, kas vēlas kailfoto, ir aptuveni 40 gadu vecumā. Ne no vienas klientes vien nācies dzirdēt, ka zelta laikmets sākas 35 gadu vecumā, kad ir mazāk stresa un ir vairāk iespēju priecāties par sevi, un tad uzspiestā kauna ēna vairs netraucē," fotogrāfs dalās pieredzē.

Vēlme paaugstināt pašcieņu – ir sievietes, kuras izstaro pašpārliecinātību un ir pašas labākās, skaistākās, zina, kas viņās izskatās labi, kas ne tik jauki. Šādos gadījumos akta fotosesija kļūst par apliecinājumu šādai attieksmei pret sevi, tas ir kā "noglāstīt savu ego". "Interesanti, ka pēc fotografēšanas pieredzes šādas sievietes nedaudz ietur pauzi un vērīgāk aplūko sevi kopumā," saka Minkevičs.

Tiesa, pēc viņa vārdiem, šai medaļai ir arī otra puse – sievietes, kuras par sevi domā slikti. "Fotosesija nedarbojas kā burvju tablete, taču tā tomēr var iedot sievietei mazliet citādas attieksmes sēkliņu, kas ilgtermiņā var izaudzēt lielu pārmaiņu dārzus." Taču, lai tas notiktu, nepieciešama racionāla izpratne, ka bez mīlestības pret sevi un savu ķermeni, nerūpējoties par sevi, no fotosesijas vien ir grūti sagaidīt labus rezultātus, kas nepārsniegs cerības vai iztēli," stāsta Minkevičs.

Mēģinājums izprast uztverto pilnību – ir sievietes, kuras dzīvē ir brīvas un nekaunas par savu ķermeni. Minkevičs stāsta, ka šīs sievietes var saukt par tām, kuras dzīvo pilnasinīgi un izjūt harmonisku brīvības un atbildības apvienojumu. Šajā kategorijā ietilpst sievietes, kuras ir daudz sasniegušas, un tās, kuras realizē sevi ar pieticīgākām ambīcijām. Viņām ir labi ar sevi, viņas atrod laiku sev interesējošām lietām, gandrīz visur mēdz redzēt puspilnu, nevis pustukšu glāzi.

Vēlme kailfoto uzdāvināt mīļotajam. Pēc fotogrāfa vārdiem, ir arī sievietes, kuras stāsta – vēlas kailfoto uzdāvināt savai otrajai pusītei kā īpašu velti. Taču ļoti bieži, pēc Minkeviča domām, šāds motīvs ir vienkārši attaisnojums, piesedzot patieso iekšējo vēlmi ļauties tam, ko patiešām vēlas.

Pēc Minkeviča teiktā, ir maz sieviešu, kuras precīzi zina, ko vēlas ieraudzīt fotogrāfijā, tāpēc gatavošanās parasti sākas ar vajadzību noskaidrošanu: kādus fotomākslas darbus sievietei patīk redzēt, kas viņu iedvesmo, kādas ir vēlamās vietas, kur fotografēties, kur bildes tiks izmantotas.

Pareizi sagatavojoties, pēc Minkeviča domām, fotosesija sievietēm kļūst par patīkamu pieredzi, jo atliek vien ierasties vietā un paust savu būtību, kamēr norit radošais plūdums. "Ieniršana šādā plūsmā prasa lielas fotogrāfa zināšanas un spēju radīt savstarpēju uzticēšanos un atvērtību, kas ļauj sievietei brīvi būt radītājai ar savu ķermeni, bet fotogrāfam kļūt par šī radošā ceļojuma vērotāju un stāstītāju," skaidro Minkevičs. Šādas atklātas fotosesijas, viņaprāt, ir interesantas tikšanās ar ļoti dažādām personībām, kuras ir atklātas un stāsta lietas, par kurām neuzdrošinās pieminēt pat tuvākajiem draugiem.

"Reiz kāda kliente stāstīja, ka jūtas ļoti interesanti – stāv bez drēbēm sveša cilvēka priekšā, bet nemaz ne par ko necīnās un nav jādomā, ko teikt. Interesanta saruna dzimst organiski. Es tiecos pēc tāda savstarpējā stāvokļa, jo tikai tādā dzimst skaistākie darbi," noslēdz fotogrāfs Minkevičs.