Dziedātāju Samantu Tīnu nereti iekļauj to skatuves mākslinieku grupā, kas vienmēr publiskā telpā parādās kādā tēlā vai noteiktā stilā. "Radio SWH" raidījumā "Ar dziesmu par dzīvi" sarunā ar Jāni Šipkēvicu viņa atklāj, kā pievēršas šim sava tēla jautājumam un kad tas vispār sācies. Tīna piekrīt, ka viņai ir grūti sevi iedomāties rīta čībās, ejot pēc piena pakas: "Ja mani nāk un sveicina, vai arī uz ielas jaunieši skatās un rāda: "Re, kur, re, kur viņa." Es nevaru tā atļauties."
Taujāta, vai tā tiešām ir, ka dziedātāja piedomā par to, kur dodas un kas viņu ierauga, Tīna uzskata, ka šis jājautā apkārtējiem. "Tas nekad nav tā apzināti – tagad es došos uz vietu "A", un es izskatīšos tāda, jo man ir tāds vēstījums. Tas vairāk ir par manu personību," viņa atklāj, "Tas nācis no laika gala, no tādas bērna kājas, vēl pat īsti neapzināta vecuma. Es varēju piecirst to kāju: "Nē, būs tā. Es gribu tā." Mamma vienmēr teica: "Es tev nevarēju iebilst, jo tas beidzās ar skandālu.""
Ieminoties par to, ka grūti iedomāties dziedātāju, dodamies uz veikalu rīta čībās pēc piena, Tīna norāda, ka visi esam cilvēki, kas reizēm ir aizpampuši, samiegojušies, taču viņai sevi grūti iztēloties šādā ampluā: "Man laikam ir kaut kāda attieksme pašai pret sevi un pret citiem. Ja mani nāk un sveicina, vai arī uz ielas jaunieši skatās un rāda: "Re, kur, re, kur viņa." Es nevaru tā atļauties. Es arī neesmu tā audzināta, lai es varētu tā izdarīt. Tas nav nekas slikts. Tas ir mans skatījums. Tas ir mans subjektīvais uzstādījums sev. Pārējie dara, kā viņiem ērtāk, un kā viņi jūtas labi ar to. Absolūti nekas nav nosodošs."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
