Kažokādas – no vajadzības un vienīgās iespējas līdz bezjēdzīgām ciešanām  (5)

Šī gada 22. septembrī Saeima galīgā lasījumā pieņēma grozījumus "Dzīvnieku aizsardzības likumā", aizliedzot kažokādu dzīvnieku audzēšanu fermās no 2028. gada 1. janvāra. Šis likums praktiski šobrīd skar četras darbojošās zvēraudzētavas Latvijā, kas audzē dzīvniekus ādu eksportam vai pašūšanai uz vietas (SIA "Gauja AB" gadījumā). Pēc datiem uz 2022. gada 1. janvāri, Latvijas fermās sprostos atrodas 124 948 vaislas ūdeļu. Vēl pirms četriem gadiem bijušas 10 fermas, kas līdzās ūdelēm audzējušas arī lapsas un šinšillas, taču, laikam ritot, to skaits sarucis. Kažokādu nozarei patiešām grūti laiki – visā pasaulē. Kāpēc? Jo sabiedrības uzskati mainās – valkāt kažokādas ir sliktais tonis.

Vēsturiski, kažokādas bijušas pirmatnējā cilvēka pirmais ietērps. Tas saistīts ne tikai ar šī materiāla funkcionalitāti (aizsardzība no vēja un no nokrišņiem (lietus notek pa sariņiem lejā)), bet arī alternatīvu trūkumu. Ko citu lai velk mugurā sabiedrībā, kas ne auž ne vērpj, bet izdzīvošanai medī dzīvniekus un vāc saknes?

Rodoties civilizācijai, situācija mainījās. Kažokādu izmantošana piedzīvoja izmaiņas no funkcionalitātes uz simbolismu. Iesākās prakse, kad noteiktu dzīvnieku kažokādas tika rezervētas limitētam sabiedrības slānim. Piemēram, tikai augstiem priesteriem, karavadoņiem un dižciltīgajiem bija atļauts apvilkt geparda vai leoparda ādas. Arī Eiropā ilgstoši šinšillas, ūdeles un sermuļi tika rezervēti augstdzimušajiem. Piemēram, monarha kažokādas mantija – cik tajā melnu punktiņu, tik sermuļu astīšu galu. Praktiskās nozīmes tam nav nekādas – tīrais simbolisms! To pašu var teikt par, piemēram, britu monarha godasardzes augstajām lāčādas cepurēm (tādas pašas līdz revolūcijai bija arī Krievijas caru gvardei) – tās ir ļoti siltas, ļoti smagas un ļoti nefunkcionālas!

Kažokādu praktiskais pielietojums – siltumam – palika aktuāls reģionos ar aukstu ziemu – piemēram, Skandināvijā, Ziemeļeiropā un Krievijā. Agrīnajos viduslaikos kažokādas lietoja arī Eiropā, taču nevēlamās asociācijas ar barbariem dēļ kažokādu pārlieku izmantošana tika uzskatīta par nepiedienīgu, un cilvēki aprobežojās ar mazumu – piemēram, virsdrēbju vai cimdu pūkainu apmali.

Situācija mainījās tā sauktajā Mazajā ledus laikmetā (aptuveni no 14. līdz 17. gadsimtam), kad vidējā temperatūra Eiropā kritās tik pamatīgi, ka aizsala pat Temza. Pieprasījums pēc kažokādām pieauga, cenas arī.

Starp citu, par cenām – jau izsenis tirdzniecība ar kažokādām bija ienesīgs rūpals un atradās to pašu cilvēku rokās, kas nodarbojās ar dārglietu tirdzniecību un apjomīgām finanšu operācijām. Piemēram, kažokādu tirgotāja Krievija papildināja valsts sudraba kasi, mainot kažokādas pret sudrabu. Respektīvi, dārgakmeņiem, dārgmetāliem un kažokādām vēsturiski bija vienāds "konvertējamās valūtas" statuss.

Asociācija: kur kažokādas – tur liela nauda un vara, darbojas ne tikai attiecībā uz kažokādu tirgotājiem, bet arī valkātājiem.

Līdz pat 20. gadsimtam konkrētas kažokādas un to valkāšanas veids norādīja uz īpašnieka īpašo, augsto statusu. Ķēniņu un imperatoru sermuļādas mantija vai ne tik sen – padomju nomenklatūras augstās jērādas cepures ir faktiski saplūdušas ar viņu statusa uztveri sabiedrības acīs.

Likumsakarīgi – kad rakstītie un nerakstītie ierobežojumi tika atcelti, modes entuziastiem gribējās imitēt piederību augstākai sabiedrībai tieši caur kažokādām. Turklāt – 20. gadsimtā viena pēc otras tika iekārtotas zvēraudzētavas – pateicoties tam, ka dzīvnieks nav jāmedī mežos, kažokādas kļuva pieejamas plašākiem sabiedrības slāņiem, un piecdesmitajos gados sapnis par kažoku tika īstenots daudzām dāmām.

Pirmā mākslīgā kažokāda tirgū parādījās jau 1929. gadā – toreiz tika izmantota alpakas vilna. Pateicoties plastmasas izgudrošanai piecdesmitajos gados radās mākslīgā kažokāda, kādu to pazīstam tagad – uz akrila un poliestera bāzes. Piecdesmitie sešdesmitie gadi bija plastmasas dzimšanas un bērnības laiki, toreiz cilvēki vēl neapjauta, ka 2022. gadā planēta sāks slīkt plastmasā, un jēdziens "ilgtspējība" vienkārši neeksistēja. Mākslīgās kažokādas izgudrošanas mērķis bija piedāvāt kažokādu alternatīvu visiem, kas ļoti vēlas, bet nevar atļauties imitēt augstāko sabiedrības slāņu glamūru. Bagātie un varenie mākslīgās kažokādas nepirka!

Tagad situācija ir mainījusies par180 grādiem. Deviņdesmito gadu sākumā arvien skaļāk sāka dzirdēt dzīvnieku aizstāvju balsis un arvien vairāk akmentiņu sāka lidot modes industrijas virzienā par dzīvnieku nogalināšanu simbolismam un pārprastam statusam. Turklāt, dzīvnieku aizstāvju aktīvistu atklātā kažokādas industrijas netīrā puse nevar nešokēt un neraisīt jūtas jebkurā, kas ir dzīvojis ilūzijās par lapsu un ūdeņu labbūtību dzīvnieku fermās. Teju pieczvaigžņu viesnīca pirms maigās iemidzināšanas – kaut nu tā būtu. Atzīšos, šis man bijis visgrūtāk nākušais raksts. Ar pauzēm, lai pārelpotu vai izraudātos. Bet man nav kauna – drīzāk kauns par to, ka neesmu zinājusi agrāk.

Mūsdienās, izskatās, vairs nav šaubu, ka kažokādu industrija – tas ir par vardarbību pret dzīvniekiem.

Mēs nevaram atbalstīt vardarbību – viens aiz otra paziņo top modes zīmoli un pieliek savām kolekcijām "FUR FREE" (brīvs no kažokādām) birku. Tikai daži vārdi: viens no pirmajiem – "Calvin Klein" (1994), "Stella McCartney" (nekad nav izmantojusi vispār), "Giorgio Armani" (2016), "Burberry" (2017), "Michael Kors" (2018), "Versace" (2019), "Prada" (2020). Un sākot no šī gada, 2022. g. pavasara kolekcijas, no kažokādām atteicās visa "Kering" grupa, kuras sastāvā ir "Gucci", "Yves Saint Laurent", "Bottega Veneta", "Balenciaga" u. c. – kopumā 13 zīmolu.

Kopš 2018. gada kažokādas ir aizliegtas arī Londonas modes nedēļā, kas ir viena no četrām modes galvaspilsētām. Pat pati karaliene Elizabete II 2020. gadā atteicās no kažokādām savā garderobē – svarīgs žests, ņemot vērā modes influenceres statusu.

Lai gan fakts, ka kažokādu audzētavās notiek vardarbība, laikam vairs nevienam neizraisa šaubas, tomēr savā pozīcijā, kā ar to visu būt un ko darīt, varētu būt grūti saorientēties. Tā, izskatot "Dzīvnieku brīvības" kādu ierakstu sociālajos tīklos par piketu dzīvnieku aizstāvībai zvēraudzētavās, jau pirmie trīs no zem ieraksta esošie komentāri atspoguļoja trīs dažādus viedokļus.

Pozīcija Nr.1: "Īsts kažoks ir daudz draudzīgāks videi nekā sintētika"

Līdzīgs domugājiens lasāms arī Zemkopības ministrijas "Audzēšanas programma zvērkopībā 2019-2029. gadam": "ir svarīgi akcentēt, ka kažokādas ir dabīgs un ekoloģisks materiāls. Tā ir dabīga alternatīva sintētiskajiem apģērbu materiāliem, kuri dabā nesadalās un to ražošana būtiski piesārņo vidi".

Sociālo tīklu lietotājiem vēl piedodami, tomēr Latvijas politikas plānotājiem un īstenotājiem gan ne, ka nav dzirdēts par Eiropas Komisijas uzdevumā veiktajiem pētījumiem, piemēram, vides problēmās specializējušās firmas "CE Delft" (Nīderlande) 2013. gadā iznākušo ziņojumu "Dabīgā un mākslīgā ūdeļu kažokāda: ietekmes uz vidi salīdzinājums".

Šajā pētījumā tika salīdzināta ietekme uz vidi vienam ūdeļādas kažokam un vienam ūdeļādu imitējošam mākslīgās kažokādas kažokam. Tika ņemts vērā pilnīgi viss dzīves cikls (ūdelei – sākot ar tās izaudzēšanu sprostā, mākslīgai šķiedrai – kopš tās ražošanas), līdz pat novalkātā izstrādājuma sadedzināšanai pašvaldības atkritumu dedzināšanas iekārtā.

Secinājumi? Dabīgās ūdeļādas kažoks saņēmis septiņas (!) reizes augstāku ietekmes uz vidi novērtējumu. Tas nozīmē, ka faktiski, lai dabīgais kažoks būtu videi draudzīgāks par mākslīgo, tā relatīvajam kalpošanas ilgumam jābūt septiņas reizes garākam par sintētisko!

Pozīcija Nr. 2: "Zābakus parasti taisa no cūkādas, bet tas nevienu nekrata".

Patiesi, ir neētiski uzskatīt vienus dzīvniekus par "īpašākiem" par citiem, tāpēc daudzus cilvēkus šis jautājums par cūkām tomēr "krata". Arī par vistām, govīm, lapsām un laboratorijas jūrascūciņām. Virzieni, kuros domāt un mainīt savas izvēles, ir faktiski četri – tie ir dzīvnieki uzturā; dzīvnieki apģērbā; dzīvnieki laboratorijās (kosmētikas produktu testēšanai, piemēram) un dzīvnieki izklaidei (cirks un zooloģiskais dārzs). Šajā jautājumā nav jābūt pozīcijai "visu vai neko" – var sākt ar sev pieņemamāko pirmo soli, un, iespējams, nākamie aizies paši no sevis.

Pozīcija Nr.3: "Ir iespējams iegādāties ļoti skaistus ziemas apģērbus, kā tapšanas procesā nav spīdzināti dzīvnieki. Un, manuprāt, sievietes, kas valkā kažokādas mēteļus, izskatās pretīgi, vēl ja apliek lapsu ap kaklu, izskatās atbaidoši".

Šo apņēmības pilnu pozīciju var nosaukt par "FUR SHAME" jeb kauns par kažokādām, un tieši tas bija rakstīts uz PETA aktīvistu plakātiem, kad 1991. gadā tie sabotēja modes skates, kurās tika demonstrēti kažoki.

Tas nu gan būtu aplam, ja sievietei, kas iziet ielās kažokādā, būtu jājūtas kā grēciniecei, vairoties no nosodījuma pilniem skatiem, vārdiem vai pat vardarbīgas rīcības savā virzienā, kā tas jau ir piedzīvots no pārlieku dedzīgu aktīvistu puses Rietumeiropā un Amerikā.

Kāpēc tā? Jo mēs nekad nezinām kažoku izcelsmi – iespējams, dāmai mugurā ģimenes relikvija, bet, ja kažoks neizskatās pēc padomju laiku karakula, tad tas var būt iegādāts lietots. Ņemot vērā, ka labi kopts kažoks pārdzīvo savu valkātāju, otrās, trešās un pat ceturtās gādīgās "rokas" kažokam ir stipri vēlamas!

Starp citu, ideja, ka lietotos kažokos var iepūst jaunu elpu, ir izrādījusies veiksmīgs biznesa plāns bijušajai "Vogue Russia" izpilddirektorei Svetlanai Vašeņakai, kura dibinājusi "upcycling" brendu "Nereja". "Upcycling" – tas nozīmē pāršūt, pārtaisīt, un tieši to dara arī krievu uzņēmēja kopā ar savu komandu: no lietoto preču veikaliem izpērk kažokus, kas lielākoties ir vecmodīgi un neraisa pircējos interesi. "Nereja" kažokādu meistari pāršuj kažokus atbilstoši modernajai aktualitātei, tiekot vaļā no milzīgām stāvapkaklēm, platu plecāju un tās vienas spīdīgās pogas zem zoda. Krievijā kažokādu valkāšana ir daļa no kultūras, turklāt ziemeļu reģionos ziemas tiešām ir bargas – kāpēc gan sievietei, kas meklē sev siltu kažoku, nepiedāvāt modīgu izstrādājumu, kas ir iegūts ētiskā veidā, paužot cieņu pret dzīvībām, kas jau ir mirušas? Piezīmēšu, ka pati Svetlana ir vegāne, tā kā, izskatās, ka zina ko dara!

Latvijā, jāsliecas domāt, dāmu interese par kažokiem vairāk ir ne siltināšanās, bet izskata dēļ, tāpēc citi virsdrēbju veidi netiek aplūkoti kā alternatīvas. Piekritīšu – dūnu jakas – tas nav tas. Jakām ir pavisam cita estētika, tās ir piepūstas un uz ķermeņa, sevišķi ar kaut mazāko mājienu uz L izmēru, izskatās pēc taisnstūra vai vēl ļaunāk – kvadrāta, optiski paplašinot valkātāju. Savukārt kažoks ir skaists, tā krāsa ir dziļa, tā laistās un atspīd, padarot savu valkātāju ja ne tikpat graciozu kā ūdele, tad vismaz cēlu un elegantu. Būt elegantam nomocītu dzīvnieku cenā?

Atcerēsimies arī dreskodu – vismaz pagaidām neviens to nav atcēlis, līdz ar to smalkas kāzas, bēres, kristības, operas apmeklējums, audiences pie prominencēm utml. Būtu tie notikumi, dalība kuros paredz ierašanos kažokā. Neprecēties, nemirt un vispār neko nedarīt ziemā, lai nav jārisina šī dilemma, protams, nav atbilde. Ko darīt?

Vēl vienu lāča pakalpojumu sprostos ieslēgtām ūdelēm izdara zemapziņā iekodētā kažokādu asociācija ar statusu. Kažoks kā psihoterapija tiem, kuri ir ceļā uz smalko sabiedrību un kažoks kā atbilstības nepieciešamība tiem, kas jau ir smalkajā sabiedrībā. Kā būt? – nost ar smalko sabiedrību?

Rezumējot – vēlmi un savā ziņā, pat vajadzību pēc kažoka var saprast. Ko darīt, lai gan vilks paēdis (dāma ir kažokā), gan kaza dzīva (kažokādu fermas ir palikušas pagātnē)?

1. Kapteinis Acīmredzams – izvēlēties mākslīgu kažokādu. Visdārgāko, ko varat atļauties.
Ja taustot pārtikas lielveikalā nopērkamo kažociņu par ļoti demokrātisku cenu, uz pirkstiem paliek pārlieku lielas demokrātijas sajūta, tad iegādājoties to no ekskluzīvāka brenda, esmu droša, ka sajutīsities pietuvināti ja ne aristokrātiem, tad vismaz ļoti turīgiem cilvēkiem. Mierā ar sevi būs ne tikai ego, bet arī taktilās sajūtas, jo saprotams, ka augstākā cenu segmentā būs arī augstākas kvalitātes materiāls. Piemēram, luksus līmeņa mākslīgas kažokādas ražotājs "Ecopel", kas apgādā ap 300 modesnamus, dēvē savu produkciju par kažokādu pakaļdarinājumiem (replikām) – pēc skata un taustes teju neatšķiramiem no dabīgās. Turklāt tas pats "Ecopel" un viņam līdzīgie sola, ka 1:1 tiek nodrošinātas kažokādu siltuma turēšanas un ūdens novadīšanas spējas. Veiktajā eksperimentā uz diviem stikla būrī novietotiem manekeniem tika uzvilkti divi puskažoki – dabīgais un mākslīgais; būrī esošā temperatūra tika pazemināta, taču uz manekena virsmas novietotie elektrotermometri turpināja uzrādīt vienādi siltu temperatūru.

Rezumējums: ja jūs domājat, ka mākslīgā kažokāda ir kaut kas par poliestera čaukstoņu un aukstumu jau pie maziem mīnusiem – tad jūs vienkārši nekad neesat saskārušies ar augstas kvalitātes mākslīgo kažokādu. Es arī vēl neesmu, bet ļoti ceru drīzumā to izdarīt!

2. Dot otru iespēju dabīgai kažokādai – no vecmāmiņas skapja vai iegādātu "otro roku" veikalā. Vecmodīga? Lai ir! Pāršūsim! Šobrīd izvēle ir patiesi plaša un cenas pa kabatai ikvienam, kas ģērbjas pats nevis labdarībā. Ja pat "Vogue" redakcija tā dara – tātad, tas ir modē! Pērciet un pāršujiet; gribas teikt – pērciet kamēr vēl ir, jo cerams, ka drīzumā dabīgās kažokādas paliks tikai muzejā kā bēdīga vēsturiskā liecība laikmetam, kurā kaut kas aizgāja ne tā.

Ja arī jūs, tāpat kā es, ļoti cerat uz gaišu nākotni lapsām, šinšillām un visiem pārējiem "pūkainā zelta" īpatņiem, šobrīd ir iespēja pielikt savu roku tam, lai jaunu kažokādu plūsma izsīktu.

Eiropas Savienībā lielākie kažokādu ražotāji ir Polija un it sevišķi Somija. Mūsu skandināvu kaimiņi ir lielākie lapsu ražotāji Eiropā un otri lielākie pasaulē. Katru gadu Somijas audzētavās notiek vardarbība pret diviem miljoniem lapsu. Neskatoties uz to, ka dzīvnieku aizstāvji ir vairākkārtīgi demonstrējuši gan Somijas, gan citu fermu īsto seju no dzīvnieku viedokļa, acīmredzot miljonu eiro vērtās industrijas spiediens ir tik liels, ka visādi citādi progresīvā Somija vilcinās pateikt kažokādām nē.

Šobrīd ir iespēja to mainīt visas Eiropas Savienības mērogā! Tieši tagad ir atvērta iniciatīva – pilsoņu paraksta vākšana, lai aicinātu Eiropas Komisiju pārskatīt šo jautājumu un aizliegt visā Eiropas Savienībā kažokādu industriju kā tādu, tirdzniecību ieskaitot. Ja starptautiskā mērogā jau 1973. gadā tika pieņemta "Vašingtonas konvencija" jeb CITES konvencija, kas pasargāja eksotiskos dzīvniekus, vai to nav pelnījis arī sprostos turētais "pūkainais zelts" ?

Šeit var parakstīties.

Ja tēma interesē vairāk un lasi angliski:

www.fauxfurinstitute.com – viss par un ap sintētiskajām šķiedrām dabīgo imitēšanai.
www.antifurcoalition.org un www.furfreealliance.com par kažokādu patieso cenu.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.