No 'Art Deco' greznības līdz 'Ikea' minimālismam – dīvānu dizains cauri desmitgadēm

20. gadsimts bija trauksmains laikmets visā pasaulē. Līdz ar politiskajiem un ekonomiskajiem satricinājumiem mainījās ikdienas dzīve un arī mēbeļu dizains. Gadsimta sākuma greznās mēbeles nomainīja pēckara askētiskais dizains. Savukārt straujā modernizācija gadsimta beigās ienesa futūrisma notis arī interjera un mēbeļu dizainā.

20. gadsimta 20. gados populāri bija dīvāni, kas veidoti "koloniālās atdzimšanas" stilā. Šī dizaina tendence aizsākās jau 19. gadsimta beigās, kad modē nāca eleganti koka dīvāni ar mazliet uzrullētiem roku balstiem un ziedu ornamentiem klātu audumu. Klārka universitātes mākslas vēstures profesore Kristīne Vilsone norāda, ka dīvānu dizains bija kā "Viktorijas laikmeta interjera pārpalikumi". Tas ietvēra būtiskākos dekoratīvos elementus no Viktorijas laikmeta, vienlaikus dīvāniem tika piešķirta vienkāršības sajūta.

1930. gados Lielā depresija ritēja pilnā sparā, ietekmējot visas dzīves jomas, tostarp arī dizainu. Dizaina vēsturniece Merilina Frīdmena skaidro, ka cilvēki šajā laika periodā lielākoties dzīvoja mazās dzīvojamās telpās, tādēļ bija nepieciešami oriģināli dizaina risinājumi. Tā modē nāca daudzfunkcionālās mēbeles. "Dīvānā mēdza iestrādāt pat grāmatu plauktus un rakstāmgaldus, ko varēja izvilkt no sāna," stāsta Frīdmena. Šajā laika periodā arvien populārāks kļuva Art deco stils, ko popularizēja no Eiropas emigrējušie dizaineri. Art deco kļuva par vadošo stilu 1930. gados, kas ietekmēja arī mēbeļu dizainu. Art deco stila mēbelēm raksturīgas bija noapaļotas un izliektas formas. Vienlaikus dīvāni bija smagnēji, bet eleganti.

20. gadsimta 40. gados tika ieviesti moduļa tipa dīvāni, kuru cenas bija pieņemamas lielākajai daļai sabiedrības. Vilsone uzsver, ka tolaik svarīgs bija mājokļa plānošanas aspekts. Modernismā uzsvars tiek likts uz vienkāršam formām un mēbelēm, kuras var salikt no vairākām detaļām, tādējādi nodrošinot iespēju mēbeles ērti pārvietot arī uz citu dzīvesvietu.

Šajā periodā notika pāreja uz atvērta plānojuma mājām, līdz ar to mainījās dīvānu dizains, stāsta Vilsone. "Rodas sajūta, ka dīvāna formas kļuva arhitektoniskas. Dīvāns sāka iedalīt telpu vairākās zonās, vienlaikus pildot sēdvietas funkciju," viņa skaidro. Piecdesmitajos gados dīvāni kļuva arī robustāki, bet to virsmas gludākas. Vislabāk šo dīvānu dizainu atspoguļo leģendārais Florences Knollas modelis, kurā saplūda izteiksmīgas un pat asas līnijas ar izteiktiem stūriem. Tā kā dīvāns bija ar pieticīgu polsterējumu, tas nebija visai ērts sēdēšanai. Taču tas apbūra ar absolūti askētiskām formām. Piecdesmito gadu modernisms ir aktuāls arī mūsdienās, uzsver Vilsone.

Arī sešdesmitajos gados turpinājās modernisma vēsmas, taču vienlaikus tas bija pārmaiņu laiks. Dizaineri eksperimentēja gan ar formu, gan mēbeļu novietojumu. Kļuva populāri dīvānus iebūvēt grīdā tā, lai nāktos nokāpt dažus pakāpienus, pirms varēs apsēsties uz mīkstās mēbeles. Tādējādi dīvāns kļuva par īpašu pulcēšanās vietu. Mākslas vēsturniece Debora Lubera Kavska medijam "New York Times" saka: "Tolaik izklaidēm bija liela nozīme. Tādēļ dizaineri eksperimentēja ar telpas izkārtojumu, padarot to piemērotu ballītēm."

Tāpat sešdesmito gadu dizaineri eksperimentēja ar formām un jaunajām tehnoloģijām. Iedvesmojoties no popmūzikas, tika radīts leģendārais piepūšamais krēsls "Blow".

Septiņdesmitajos gados par svarīgāko dizaina aspektu kļuva komforts. Šajā laikā dīvāni vairs nebija tik pievilcīgi, taču tie kļuva ļoti ērti. Dīvānu asās formas tika noapaļotas, iegūstot mazliet rotaļīgu siluetu. "Home Union" līdzīpašnieki Megana Leiverija un Daniels Kings saka, ka septiņdesmito gadu dīvāni "gandrīz plīsa pa vīlēm", jo tika brangi piepildīti ar polsterējumu. Lignes Rosetas radītais dīvāna modelis "Togo" bija pārsteidzoši ergonomisks. Tas kļuva par luksusa atpūtas simbolu un modē ir vēl aizvien. 1970. gados eksperimentēja arī ar audumiem. Populāri kļuva mīksti un taustei tīkami audumi, piemēram, āda un velvets.

Pēc septiņdesmito gadu plīša dīvāniem modē nāca greznās astoņdesmito gadu mēbeles. Interjera
dizainers Roks Hercogs saka, ka robežas starp abām desmitgadēm nav akmenī cirstas, jo daudzi dizaina elementi tika pārcelti no septiņdesmitajiem uz astoņdesmitajiem. Tomēr Hercogs atzīst, ka astoņdesmito gadu dīvāniem bija raksturīgas tīras, ģeometriskas formas un "Art Deco" elementi. Lai arī postmodernisms cilvēku atmiņās iegūlis kā 1980. gadu vadošais dizaina stils, tomēr ikdienā tas nebija dominējošs, skaidro Hercogs. Viņš ir fiksējis, ka cilvēkiem postmodernisma mēbeles asociējas ar kaut ko vēsu un draudīgu. "1980. gadu filmās daudziem varoņiem bija postmodernisma stila mēbeles. Taču, tā kā viņi bija ne vien bagāti, bet arī ļauni, cilvēkiem radās negatīvas asociācijas ar šīm mēbelēm," stāsta dizainers.

1990. gadu dīvāni bija funkcionāli un ļoti ērti. Tos varēja izmantot ne vien sēdēšanai, bet arī gulēšanai, saka Laura Lisabona. Viņa atzīst, ka deviņdesmitajos gados dīvāni vienlaikus pildīja vairākas funkcijas – tie bija gan atpūtas krēsli, gan gultas, gan glāžu turētāji. "Man šķiet, tas bija saistīts ar televīzijas laikmeta sākumu, kad cilvēki daudz laika pavadīja viesistabā pie televizora," bilst Lisabona.

Jaunā gadsimta sākumā dīvāni atgādināja novalkātas džinsa bikses. Masīvi, izsēdēti un nobružāti – tie kļuva par desmitgades simbolu. Tolaik svarīgs bija nevis izskats, bet gan ērtums. Kamēr dīvāns bija ērts un labi pildīja savu funkciju, cilvēki nesteidza iegādāties jaunu. Turklāt populāri kļuva dīvānu pārvalki, kurus varēja pārvilkt pāri apdilušai mīkstajai mēbelei.

Anna Masija izdevumā "World of Art" raksta: "Ja ir kāds stils, kas izceļas 21. gadsimta sākumā, tas noteikti ir minimālisms." Ap 2010. gadu medijos arvien biežāk parādījās padomi, ka mājoklis jāiekārto minimālisma stilā. Lai arī minimālisms ir pastāvējis gadsimtiem ilgi, tomēr īpaši populārs tas kļuva 2010. gados. Gan arhitektūrā, gan interjera dizainā valdīja askētiskas formas un neitrāli toņi. Pēc 2008. gada ekonomiskās krīzes modē nāca gaišas telpas, kuras netika pārblīvētas ar mēbelēm un krāsām. Savukārt mēbeles bija ar skaidru funkciju un izteiktām līnijām. Dīvāni organiski iekļāvās telpā un kļuva teju nemanāmi. Bieži vien to karkass bija no koka, bet audums – pasteļtoņos.

Neskatoties uz minimālisma popularitāti, joprojām modē bija arī klasiskie dīvānu modeļi. Populāri bija gan Luija XVI stila dīvāni, gan vintāžas ādas mēbeles.

Mūsdienās ir grūti noteikt vadošo stilu, jo vienlaikus pastāv daudzas tendences. Cilvēki pērk gan masveidā ražotas, gan pēc pasūtījuma darinātas mēbeles. Šobrīd ir pieejami dizaini no visām iepriekšējām dekādēm, kas ļauj brīvi izvēlēties sev tīkamāko modeli. Tomēr dominē septiņdesmito gadu stila dīvāni.

"Right Meets Left Interior Design" direktore Kortnija Makleoda saka, ka šobrīd viss mainās ļoti strauji. "Ir grūti pateikt, kurā brīdī notika pāreja no minimālisma uz maksimālismu. Šobrīd dīvāni ir piesātināti kā krāsās, tā rakstos. Joprojām populārs ir velvets, kā arī ļoti drosmīgas apdrukas," uzsver Makleoda. Taču, neskatoties uz masveidā ražoto mēbeļu popularitāti, cilvēki sāk dot priekšroku kvalitatīvām precēm, kas spēs ilgi kalpot, saka Lisabona.