Āfrika kā Eiropas tekstila izgāztuve, pērn – vairāk nekā 700 tonnas arī no Latvijas  (6)

Pēdējos gados gandrīz katrā Latvijas pilsētā izvietoti kopumā vairāk nekā 500 tekstila nodošanas konteineri. Tie pieder gan atkritumu apsaimniekotājiem, gan arī labdarības organizācijām. Konteineros ik mēnesi vidēji nonāk vairāk nekā 200 tonnas tekstila, turklāt lielākā daļa ir apģērbs. Taču tas nav vienīgais apģērbs, no kā atbrīvojas cilvēki. Apģērbs, kuru nav iespējams pārstrādāt, ir bojāts vai izmests sadzīves atkritumu konteineros, nonāk atkritumu poligonos. Getliņu atkritumu poligonā vien pagājušajā gadā nonāca apmēram 38 000 tonnas tekstila, to tiem 99% tika apglabāti atkritumu kalnā.

2023. gada sākumā Latvijā stājās spēkā likums, kas nosaka obligātu tekstila apsaimniekošanu. Tekstila konteineros var nodot tikai nesaplēstu, nesagraizītu un nesasmērētu apģērbu, bojātie apģērbi nonāk sadzīves atkritumos. Jautāts par lielo tekstila atkritumu apjomu, Getliņu Ārējās komunikācijas vadītājs Ričards Ozoliņš norāda, ka tā ir globāli risināma problēma, jo tekstila atkritumu problemātikas risināšanā individuāliem uzņēmumiem vai pat valstīm ietekme ir maza: "Getliņos mums ir tādas kārtis, kādas mums ir dotas, bet ir lietas, kas ir jārisina globāli. Skaidrs, ka mēs nevaram ne Rīgā, ne Latvijā, ne arī pašos Getliņos diktēt noteikumus, ko veido ražotāji, kuru galvenais mērķis ir peļņa." Kā skaidro atkritumu apsaimniekotāja SIA "Eco Baltia vide" pārstāvji: "Viss savāktais tekstils tiek aizvests uz šķirošanas centru, kur tiek sadalīts dažādās frakcijās, kas atkarīgas no tirgus pieprasījuma vai partneriem. Lielākā daļa aiziet uz Āfriku un Pakistānu. Daļa apģērba aiziet arī uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem."

Var šķist, ka tekstila pārdošana uz attīstības valstīm ir labdarība, jo Āfrikā lielākā sabiedrības daļa ir trūcīga, taču, kā norāda vides organizācija "Greenpeace" savā 2022. gada ziņojumā, attīstītās valstis "slīcina" Āfriku apģērbu kalnos. Āfrikā apģērbs no attīstītajām valstīm tiek pārdots lielos tirgus plačos, un tikai neliela daļa no tiem nonāk cilvēku mājās. Lielākā daļa apģērbu netiek pārdota, un tie nonāk atkritumu izgāztuvēs, upēs, uz ielām un pļavās. Eiropa un Amerika atbrīvojas no lielākās daļas nevajadzīgā apģērba, uzgrūžot to trūcīgajām valstīm, kurām nav resursu, lai nodrošinātu to, lai nevajadzīgais apģērbs nenonāktu dabā.

Latvijas teritorijā izvietoto tekstila konteineru saimnieki – biedrības – pārdodot ziedoto apģērbu, daļu no iegūtajiem līdzekļiem velta labdarības projektiem, tādā veidā finansiāli palīdzot tiem, kam nepieciešama palīdzība. Daļa no apģērba tiešām tiek ziedota arī Latvijas trūkumcietējiem, bet tā ir salīdzinoši niecīga no visa tā, kas tiek ievietots konteineros. Biedrības "Viacor Charity" pārstāve Katerina Geriše norāda, ka Latvijā neesot nemaz tik daudz trūkumcietēju, lai viņiem būtu nepieciešamas visas pārējo iedzīvotāju ziedotās drēbes – atsaucība pēc apģērba nav tik liela, kā, iespējams, sabiedrība iedomājas.

Arī vides aizsardzības un vides izglītības organizācijas "Zaļā brīvība" ilgtspējīgas modes eksperte Dace Akule atzīst pašu cilvēku vainu pie Āfrikas tekstila atkritumu vides katastrofas. Rodas jautājums, kādēļ Āfrikas valstis vispār atļauj attīstītajās valstīs lietotā apģērba importu. Akule skaidro, ka Āfrikā, ņemot vērā klimatu, dzīvesveidu un ienākumu līmeni, ir radusies niša zemākas kvalitātes apģērbu saņemšanai, taču ne viss no Eiropas turp sūtītais apģērbs iedzīvotājiem ir derīgs. "Jautājums ir, vai tas, kādā kvantitātē un kvalitātē mēs sūtām apģērbu, attaisno sajūtu, ka darām kaut ko labu, jo ir dati par to, ka apģērba kvalitāte ar gadiem ir samazinājusies," stāsta Akule. Viņa norāda, ka minētais primāri saistīts ar ātrās modes un patēriņa tempu, kas pēdējos 15 gados ir strauji audzis, kā arī to, cik īsu laiku cilvēki pārtikušajās valstīs valkā savas drēbes. "Tam visam ir sliktas sekas uz kvalitāti," apgalvo Akule, uzsverot, ka līdz ar to samazinās arī otrreiz lietojamu veikalu plauktos pārdošanā izliekamu drēbju apjoms. Aizvien mazāku daļu no visa aizsūtītā var pārdot lietoto apģērbu tirgos un vairāk paliek tas, kas kļūst par atkritumiem.

Apzinoties tekstila atkritumu problēmas nozīmīgumu un to, ka eiropiešu apģērba iegādei (uzreiz pēc pārtikas, mājokļu apsildes un transporta) ir ceturtā lielākā negatīvā ietekme uz vidi, vajadzētu rasties motivācijai dzīvot videi draudzīgāk.

Akule iesaka sākt ar jau piederošo apģērbu izvērtēšanu. "Ilgtspējīgas iepirkšanās ceļš sākas ar to, ka ir jāsaprot, kas jums der, un jāieskatās savā būtībā. Ļoti svarīgs princips ir, ka zinām, kādas krāsas, kādi modeļi mums piestāv, kādai funkcijai apģērbs mums ir vajadzīgs, un kā apģērbs ir kombinējams," skaidro Akule. Cilvēkam secinot, ka tomēr jāpiepērk kaut kas jauns, jāveido saraksts – gluži tāpat, kā ejot uz pārtikas veikalu – , tādējādi izvairoties no spontāniem pirkumiem. Pie šī saraksta jāpieturas, arī neskatoties uz šķietami izdevīgajiem piedāvājumiem un akcijām.

Biedrības "Zero Waste Latvija" biedre un Rīgas domes deputāte Marita Lūse iesaka neuzķerties uz ātro modes veikalu ilgtspējības reklāmām. Viņa novērojusi, ka, ja pastaigājās pa apģērbu veikaliem, visur ir redzamas kādas zaļās zīmītes un ilgtspējas apzīmējumi "pārstrādāts tas, pārstrādāts šitas, eko tas...", akcentējot, ka vairums no šiem apgalvojumiem ir zaļā maldināšana.

Pagājušajā gadā Eiropas Komisija nāca klajā ar ES Tekstilizstrādājumu ilgtspējas un apritīguma stratēģiju, lai mazinātu tekstila atkritumu apjomu. Stratēģijā ir iekļauti Eko dizaina kritēriji un kvalitātes prasības, lai izskaustu to, ka apģērbs ir nekvalitatīvs un īsāku laiku valkājams.

"Nekvalitatīvu apģērbu cilvēki neiet labot. Vieglāk ir nopirkt jaunu. Stratēģijas prasības plānots ieviest jau tuvāko pāris gadu laikā. Plānots ieviest arī digitālo pasi pie visiem tekstila produktiem, lai cilvēki varētu labāk orientēties, cik tas ir pārstrādājams, zaļš, ilgtspējīgs," skaidro Akule. Tas nozīmē, ka digitālajā pasē varētu būt prasība norādīt, cik mazgāšanas reizes šis apģērbs izturēs, nemainot formu un krāsu. Tad varētu tikt izvirzīti minimālie kritēriji, ka nedrīkst pārdot apģērbu, kas neiztur vismaz x mazgāšanas reizes. Tas nozīmētu kvalitātes prasības, kas ražotājiem jāievēro.