Lauztā roka karājas, bet uz slimnīcu jābrauc ar trolejbusu? Kad ir pamats saukt NMPD  (13)

Tikmēr sociālajā medijā "X" (agrāk "Twitter") izcēlusies diskusija: vai tiešām lūzumi nav pietiekami nopietna situācija, lai sauktu "ātro palīdzību"?

Kamēr citi piekrīt, ka lauzta roka nav iemesls vērsties pie NMPD un svarīgāk dot iespēju mediķiem palīdzēt cilvēkiem, kuru dzīvības glābšanai no svara ir katra sekunde, citi stāsta, ka ātro palīdzību šādos gadījumos saukuši, turklāt uz slimnīcu bez atrunām aizvesti pat tad, ja lauzts bijis tikai viens rokas pirksts.

NMPD direktore Liene Cipule komentāros uzsver: "Ar rokas traumu jādodas uz traumpunktu nekavējoties, bet tā nav dzīvību apdraudoša. Izvēle braukt ar trolejbusu ir pacienta ziņā. NMPD ir paredzēts tiem gadījumiem, kad ar trolejbusu nevar aizbraukt. Vienlaikus atgādinu – pirmā palīdzība ir jāapgūst katram. Obligāti!"

Cipule skaidro, ka dispečera galvenais pienākums ir veikt izsaukuma triāžu jeb, izvērtējot izsaucēja sniegto informāciju, piešķirt izsaukumam izpildes prioritāti – neatliekamiem gadījumiem tā ir visaugstākā vai augsta, citiem gadījumiem – zema. Atbilstoši prioritātēm tiek izsūtītas brigādes. Triāža nepieciešama, lai varētu reaģēt uz izsaukumiem, kuros izšķirošas ir minūtes un jāglābj cilvēka dzīvība. NMPD uzdevums ir rūpēties, lai, ienākot neatliekamam augstas prioritātes izsaukumam, dienestam vienmēr būtu brīva brigāde, kuru nosūtīt.

Triāžu veic, izmantojot algoritmus, viņa skaidro. Šāda prakse ir svarīga, lai izslēgtu dispečera subjektivitāti, pieņemot lēmumu par izsaukuma pieņemšanu un galvenais – nepalaistu garām neatliekamu situāciju vai neizniekotu brigādes resursu situācijām, kas nav neatliekamas. Ja triāžu neveiktu, izsaukumus pildītu rindas kārtībā, kas padarītu neiespējamu laicīgu brigādes ierašanos izsaukumu vietā, kurā jāveic dzīvību glābjošie pasākumi. "Zvanot cilvēks dzirdētu klientu servisa frāzi "atvainojiet, šobrīd visas brigādes ir aizņemtas"," viņa raksta.

Tātad – triāža nepieciešama, lai varētu reaģēt uz visaugstākās un augstas prioritātes izsaukumiem, kuros nav alternatīvu, jo NMPD ir vienīgie, uz kuriem cilvēkiem šajās situācijās paļauties. "Lai cik emocionāli grūti nebūtu šie lēmumi dispečeriem, viņi zina, ka tiem ir dzīvības cena. Nenosūtot brigādi uz vieglu traumu, tā būs pieejama bērnam, kas slīkst, pusaudzim, kas izkritis pa logu, vīrietim ar sāpēm krūtīs, grūtai sievietei ar asiņošanu, ugunsdzēsējam ar apdegumu," Cipule uzskaita.

Kā skaidrots Neatliekamās medicīniskās palīdzības centra mājaslapā, uz ārkārtas tālruni 113 noteikti jāzvana situācijās, ja cilvēks ir bezsamaņā; ir apstājusies elpošana vai rodas pēkšņi elpošanas traucējumi; ir smagas traumas vai spēcīga asiņošana, kas apdraud dzīvību; pazīmes, kas liecina par infarktu (pēkšņas sāpes aiz krūšu kaula); pazīmes, kas liecina par insultu (ir vienas puses pēkšņs vājums); citas dzīvību apdraudošas situācijas.

Kā izvērtēt, cik nopietna ir situācija – saukt vai nesaukt NMP brigādi? NMPD apzinās, ka cilvēks bez medicīniskas izglītības ne vienmēr spēj objektīvi izvērtēt savu veselības stāvokli. Tāpēc, pasliktinoties veselības stāvoklim, vai jebkuru neskaidrību un šaubu gadījumos jau laikus vajadzētu sazināties ar mediķiem – darba laikā ieteicams konsultēties ar savu ģimenes ārstu, savukārt, kad nav iespējas konsultēties ar savu ģimenes ārstu, bet nepieciešams mediķu padoms veselībai steidzamās situācijās, un nav skaidrs, kā rīkoties, zvanīt Ģimenes ārstu konsultatīvajam tālrunim, doties pie dežūrārsta vai steidzamās medicīniskās palīdzības punktu mediķiem.