Tur es varēju neraudāt. Baiba par darbu pēc diagnozes 'vēzis'

Uzņēmums “Publicis Groupe” izveidojis iniciatīvu #strādājotarvēziapņemšanās (#workingwithcancer), kuras mērķis ir likvidēt aizspriedumus un nedrošību darbavietā, ar ko saskaras cilvēki, kuri saslimuši ar vēzi. Kādi ir aizspriedumi un kas rada nedrošības sajūtu, vaicājam tiem, kuri to zina vislabāk, – cilvēkiem, kuri strādājuši par spīti diagnozei “vēzis”.

Baiba (vārds mainīts) ikdienā nodarbojas ar atbildīgu biroja darbu. Un, lai arī viņas pieredze par profesionālās karjeras turpināšanu brīdī, kad tiek atklāta diagnoze “vēzis”, kopumā ir visnotaļ pozitīva, sievietei šajā jautājumā ir daudz sakāmā, jo viņa atzīst: ja vēlētos pamest pašreizējo darbavietu vai notiktu ļaunākais un uzņēmums pārtrauktu savu darbību, viņu māc bažas, ka jaunu darbu atrast nebūtu viegli.

“Tādēļ es atklāti nestāstu par sevi, jo baidos, ka nevarēšu vēlāk atrast darbu,” viņa stāsta. “Cilvēki tomēr ļoti uzmanīgi attiecas pret onkoloģiskajiem slimniekiem. Mans pašreizējais darba devējs redzēja, cik jaudīgi es spēju strādāt, bet nākamajam to vajadzēs pierādīt, un diez vai viņš uzņemsies to risku pieņemt darbā esošo vai bijušo onkoloģisko slimnieku, paturot prātā, ka jebkurā brīdī viņš var saslimt, četrreiz gadā būs jāiet pie ārsta, iespējams, slikti strādās.”

Darbs viņai pēc krūts vēža atklāšanas bijis glābiņš. “Es biju domājusi, ka darbs būs jāpamet. Aprunājos ar paziņu, bet viņai nemaz nebija divu domu, tāpēc man pajautāja: “Protams, ka jāstrādā, kāpēc gan ne?” Tajā brīdī sapratu, ka biju pati sev uzzīmējusi tādu bildi, ka nevaru strādāt.