"Man ir vēzis" – biedējoši vārdi, kurus dzirdot, bieži vien seko apjukums, satraukums un neziņa. Dažiem šķiet, ka par to labāk nedomāt un nerunāt. Tomēr onkoloģisko slimību biežums pieaug ik gadu un pasargāts nav neviens – ne mēs paši, ne mūsu tuvinieki. Vēzis skar visas dzīves sfēras, arī darbu. Kā un vai kolēģiem stāstīt par savu saslimšanu? Kā īsti reaģēt un ko teikt, ja šādu vēsti tev uzticējis kolēģis?
Darba devējam svarīgākais – empātija un konfidencialitāte
"Darba devējam svarīgi ir izrādīt empātiju un nodrošināt konfidencialitāti," stāsta ārste psihoterapeite Madara Pumpure, skaidrojot, ka būt empātiskam nozīmē spēju iejusties otra ādā. Kā jūtas cilvēks, kas tikko man paziņoja, ka ir smagi slims? Vai es varu paskatīties uz situāciju no viņa perspektīvas, respektējot viņa jūtas un viedokli? Savukārt konfidencialitāte nozīmē, ka jebkāda informācija par darbinieka stāvokli tiek turēta slepenībā, ja vien darbinieks pats nav devis piekrišanu ziņas izplatīšanai.
Taujāta, kā pareizi piedāvāt atbalstu līmenī "vadītājs-padotais", Pumpure norāda: atbalsts var būt emocionāls un praktisks. Emocionāls atbalsts var izpausties kā iejūtīga un empātiska attieksme. Te galvenais – nepazemot darbinieku par viņa slimošanu un simptomiem, ko viņš piedzīvo.
Praktisks atbalsts savukārt nozīmē tādu pasākumu kopumu, kas palīdzēs slimniekam efektīvāk salāgot ārstēšanu un atveseļošanos ar viņa profesionālajiem pienākumiem. Darba devējs var piemērot īpašus darba apstākļus, piemēram, izveidot elastīgu grafiku, dot iespēju strādāt no mājām. Ja amata specifika atļauj, labi būtu padomāt par darba slodzes samazināšanu un citiem faktoriem, kas novērsīs spriedzi darba vietā.
Noteikti palīdzēs arī laba veselības apdrošināšana uzņēmumā, atbalsta grupas, psihologa vai psihoterapeita konsultācijas. Šādu palīdzību uzņēmums varētu nodrošināt vai vismaz līdzfinansēt savam darbiniekam, kuru skārusi smaga saslimšana. "Neaizmirstiet, pats svarīgākais ir pašam cilvēkam pajautāt, kāds atbalsts viņam būtu visvērtīgākais," aicina psihoterapeite.
Atbalsti neuzbāzīgi
Iejūtīgā attieksme personai, kas ārstē vēzi vai citu smagu saslimšanu, nepieciešama ne vien no vadības, bet arī no kolēģiem. Kā korekti palīdzēt kolēģu līmenī?
"Galvenais ir būt atbalstošam, bet neuzbāzīgam. Var teikt, piemēram: "Ja nepieciešama kāda palīdzība, droši saki" vai "Esmu te, ja vēlies, ar mani parunāties". Protams, šajā gadījumā jābūt arī gatavam apsolīto palīdzību sniegt, piemēram, pārņemt kolēģa darba uzdevumus vai palīdzēt apmeklēt ārstniecības iestādes.
Lai darbinieks ar smago slimību savās izjūtās nebūtu viens, var teikt: "Nonākt šādā dzīves situācijā varētu būt satraucoši". Tas var palīdzēt dot izjūtu, ka viņš ir saprasts un sajusts," stāsta Pumpure. Viņa uzsver vēl vienu svarīgu aspektu – nevajag dot neprasītus padomus. Par slimības detaļām ieteicams jautāt tikai tad, ja otrs ir gatavs tās atklāt. Spiest dalīties nav laba doma. Arī neērti komentāri, kas var izraisīt kauna izjūtu, nav vēlami.
Atceries – atzīties par slimību nav viegli
Cilvēki bieži baidās informēt par savu onkoloģisko diagnozi, vairoties no stigmas un diskriminācijas darbā, kā arī profesionālās izaugsmes ierobežojumiem. Kāpēc? Eksperte atklāj, ka bailes var būt saistītas ar personīgo neaizsargātību un nevēlēšanos būt uzskatītam par "slimo".
Bail arī no atraidījuma un kauna, sabojātības izjūtām. Protams, cilvēkam nostrādā dabiska vēlme izvairīties no šādām sajūtām. Taču jāatceras, ka pastāstīt par diagnozi nav nekāds pienākums, bet personīga izvēle. "Svarīgi izvērtēt, kā šī atzīšanās ietekmēs situāciju darbā un personisko labklājību. Katrs pats labāk zina, kā var reaģēt darba devējs un kolēģi – labvēlīgi vai nosodoši – un atkarībā no tā pieņem lēmumu. Ja slimnieks nespēj izdomāt, teikt vai nē, var meklēt atbalstu pie tuviem cilvēkiem, psihologa, psihoterapeita vai atbalsta grupām. Tad drošā vidē var apspriest, kā vislabāk paziņot par diagnozi darbavietā. Ja grūti saprast, kā rīkoties, var izstrādāt plānu, kā un kam atklāt diagnozi, un sagatavoties iespējamām reakcijām," aicina Madara Pumpure.
Darbinieku atbalsts – darba devēja ieguvums
Saņemot vai nesaņemot atbalstu, persona, kuru skārusi smaga diagnoze, var izjust dažādu emociju spektru. Ārste psihoterapeite atgādina, ka katra cilvēka pieredze ir unikāla, un atbalsta saņemšanas vai nesaņemšanas emocionālā ietekme var būtiski atšķirties. Taču lielākoties tie, kas tiek atbalstīti, izjūt pateicību, drošību un uzticību savai darba vietai un kolēģiem.
Tas var ievērojami atvieglot cīņu ar slimību, jo laba atbalsta saņemšana var ievērojami uzlabot emocionālo labklājību. Atbalsta trūkums turpretī rada papildu emocionālu slogu un pat izolāciju. Kombinācijā ar smagu saslimšanu, tas var veicināt psihisko traucējumu, piemēram, depresijas attīstību. "Atbalsta un izpratnes sniegšana cilvēkiem, kas cīnās ar smagām saslimšanām, ir būtiski svarīga viņu kopējai labklājībai. Labi atbalsta piemēri ir regulāras konsultācijas ar psihologu, kolēģu sniegta emocionāla un praktiska palīdzība, piemēram, darba uzdevumu pārplānošana vai papildu brīvdienu piešķiršana ārstēšanās vajadzībām. Tāpēc ir svarīgi izveidot atbalstošu un iekļaujošu darba vidi, kurā ikviens jūtas droši un vērtīgi, neatkarīgi no viņa veselības stāvokļa," noslēdz speciāliste.
Uzņēmums "Publicis Groupe Latvia" aizsācis iniciatīvu #StrādājotArVēzi (#WorkingWithCancer). Tās mērķis ir veicināt darba devēju atbalstu saviem darbiniekiem ar vēža diagnozi un citām smagām saslimšanām, likvidēt aizspriedumus un nedrošību darbavietā, kā arī sniegt atbalstu ģimenes locekļus kopjošiem darbiniekiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
