Reizumis uznāk apņemšanās brīdis, kad cītīgi gribas sekot līdzi saviem ēšanas paradumiem, lai iegūtu vēlamo svaru. Un tad nu ir tas viens cilvēku tips – ēd picas, kūciņas, ceptus kartupeļus, bet nekādi tas viņus neietekmē. Un saprotams, ka var uzvirmot skaudības dzirksts – kāpēc tad viņam par svaru nav jādomā?
Kā Live Science sacīja uztura un pārtikas zinātņu profesore Ketlīna Melansone, uz šo jautājumu nav vienas vienkāršas atbildes. "Ir iesaistīti ģenētiski, uztura un pat uzvedības faktori. Un mainīsies tas, cik lielā mērā katrs no šiem faktoriem iedarbojas uz katru cilvēku." Tam īsti neesot sakara ar ķermeņa tipu, vielmaiņu vai "veiksmi". Galvenokārt to ietekmē tieši uzvedība. "Daudzi cilvēki, kuri, šķiet, ēd visu, kas vien viņiem tīk, nepieņemoties svarā, patiesībā neēd vairāk kā mēs, pārējie. Piemēram, draugs, kurš katru dienu ēd saldējumu, var dabiski kompensēt šīs papildu kalorijas, ēdot mazāk citā ēdienreizē. Vai varbūt, kad viņi ēd picu, viņi ēd lēnām, kļūst paēduši un pēc dažām šķēlītēm apstājas."
Ja uzskaitītu šo cilvēku kalorijas, izrādītos, ka viņi nemaz neēd tik daudz, kā šķiet no malas. "Viņi vienkārši ēd kalorijām bagātu pārtiku; lietas, ko citiem cilvēkiem var būt grūti nepārēsties," sacīja Frenks Grīnvejs, Penningtonas Biomedicīnas pētījumu centra galvenais medicīnas darbinieks. Protams, arī fiziskās aktivitātes var daudz ko ietekmēt, bet tiem nav jābūt smagiem treniņiem sporta zālē. "Daži cilvēki vienkārši pārvietojas vairāk, pat ja viņi ne vienmēr ir sportisti," sacīja Melansone. Piemēram, viņi var daudz staigāt vai aktīvi strādāt āra darbus. "Ir pat pierādījumi, ka dažiem cilvēkiem ir ģenētiska nosliece uz vēlmi izkustināt savu ķermeni!" Šī papildu kustība var arī paātrināt vielmaiņu vai to, cik daudz enerģijas ķermenis tērē visas dienas garumā. Jo vairāk kustas, jo vairāk palielināsies mitohondriju skaits muskuļu šūnās. Vairāk mitohondriju nozīmē vairāk sadedzinātu kaloriju.
Ir maz pierādījumu, kas liecinātu, ka daži, īpaši nesportojot, sadedzinātu ievērojami vairāk kaloriju nekā citi. Tomēr Melansone piemin, ka var būt fizioloģiskas atšķirības, kas dažiem cilvēkiem ļauj dabiski samazināt patērēto kaloriju skaitu, milzīgi neierobežojot to, ko lieto uzturā. "Nervu sistēmas signālu un hormonu kaskādes, kas cirkulē mūsu asinīs, mijiedarbojas, lai pateiktu mums, kad esam izsalkuši vai paēduši. To sauc par apetītes regulēšanas sistēmu, un dažiem cilvēkiem tā var būt jutīgāka nekā citiem."
Viens svarīgs hormons, kas iesaistīts šajā sistēmā, ir leptīns. Tas palīdz regulēt, cik daudz pārtikas mēs vēlamies ēst. Tas nozīmē, ka "signalizācijas sistēma" var teikt: "Labi, mums ir pietiekami daudz enerģijas,". Un nebūs vēlmes ēst vairāk.
Un tomēr, atbilde, kāpēc dažiem tā ir, bet citiem ne, nav tik viegli atrodama. Galu galā atbilde ir sarežģīta: tendence pieņemties svarā vai allaž konstants svars nav ģenētiski noteikta, taču tā arī nav pilnībā cilvēka paša kontrolējama. "Nav tāda ģenētiska slēdža, kas dažiem cilvēkiem ļautu ēst visu, ko viņi vēlas, nepieņemoties svarā. Bet tajā pašā laikā tendence pieņemties svarā ne vienmēr ir saistīta ar paškontroles trūkumu," sacīja Melansons.
Un, lai arī dažiem cilvēkiem var skaust šī spēja tik viegli neuzņemt svaru, pašiem "veiksminiekiem" šī iemesla dēļ varbūt laimes asaras vis nebirst, jo var būt ļoti grūti iegūt papildu kilogramus, pat ja viņi to vēlētos.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
