'Ak dievs, man būs niere!' Transplantācija jaunietei atdeva dzīvi

Hroniska nieru slimība Samantai tika konstatēta vēl bērnībā, aptuveni 11–12 gadu vecumā, kad viņa uzturējās bērnu namā. Tagad jauniete mēdz aizdomāties, ka gādīgā ģimenē varbūt būtu rūpīgāk uzmanīta un savlaicīgāk vesta pie ārstiem, bet tās jau tikai pārdomas par nezināmo. Vidusskolas laikā – dialīze, bet transplantācijas iespēja nāca kā dāvana no debesīm, ko sekmēja veiksmīgas sakritības.

7. martā, kad tika atzīmēta Pasaules Nieru diena, Samanta atsaucās savas ārstes Ievas Ziediņas, kura ir Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Nefroloģijas centra virsārste, aicinājumama. Viņa, kopā ar pāris citiem pacientiem, dalījās savā pieredzē par dažādo ārstēšanās ceļu, un pastāstīja par nieru veselību. Pacientu sarunas noritēja tiešsaistē sociālo mediju platformā "Facebook" Latvijas Nefrologu asociācijas profilā, kur arī tagad tās ir iespējams noskatīties.

Jau bērnībā Samanta daudz slimoja, braukāja pa slimnīcām. Tad parādījās augsts asinsspiediens, saistībā ar kuru tika atklāts, ka meitenei ir intersticiāls nefrīts un hroniska nieru slimība. "Varētu teikt, es visu mūžu zināju, ka man ir nieru slimība un ka kādreiz vajadzēs arī dialīzi un nieres transplantātu," secina Samanta. Izjūtas bijušas dažādas, izteikti bijis ļoti liels nogurums – varējusi nogulēt visu dienu – daži augsta asinsspiediena simptomi, piemēram, galvassāpes. Nieres pagaidīja, kad Samantai palika astoņpadsmit, bērnu nefrologu nomainīja pieaugušo nefrologs, un tika konstatēta dialīzes nepieciešamība.

Regulāri apmeklējot slimnīcas, vidusskolu Samanta pabeidza tikai 21 gada vecumā, un tas jau bija pēc nieres transplantācijas, taču dialīze sākās 18 gadu vecumā un sākumā nevarēja zināt, cik ilgi turpināsies, tāpēc nekādi lielie plāni netika loloti.

"Kā jauks sapnis šķita ideja par to, ka es varētu būt puslīdz normāls cilvēks, funkcionēt, priecāties par dzīvi un neiet uz slimnīcu trīsreiz nedēļā," atceras Samanta.

Tolaik visvairāk palīdzējuši draugi un abi kaķi – Mija un Puķīte. Tāpat labākā draudzene un vecākais brālis daudz palīdzējis. "Kad dialīzes laikā man nāca kādas psihozes, brālis vienmēr bija līdzās. Es nezinu, kā, bet viņš vienmēr zina, vai man ir grūti, slikti. Viņš neko nesaka, bet uzraksta: "Varbūt tu gribi atbraukt ciemos?". Un tad liekas, ka viss būs OK," stāsta Samanta. Brālis ar sievu palīdzējuši arī transplantācijas dienā, tāpat arī pēc tam – atveseļošanās periodā – viņš braucis ciemos, taisījis ēst, palīdzējis.

Dialīzes laikā Samanta tika uzņemta nieres transplantācijas gaidīšanas sarakstā, kur kārtība ir tāda, ka ik pēc trim mēnešiem atkārtoti ir jāatzīmējas un jāpiesakās sarakstā. Meitene šai rindā bija tikai trīs mēnešus un nākamajā reizē, kad gāja reģistrēties no jauna, turpat, slimnīcā, arī palika, jo tajā pašā dienā trāpījās donors ar visu nepieciešamo saderību, kas deva iespēju nieres transplantācijai.

"Ak dievs, man būs niere! Jā, šis tiešām ir veiksmes stāsts, un man ļoti paveicās, jo es dialīzē biju tikai gadu, un tikai trīs mēnešus biju gaidīšanas sarakstā," atceras Samanta. "Man šķiet, ka transplantācija ir viena no labākajām lietām, kas manā dzīvē notikusi. Pēc tās bija daudz pārmaiņu – vairs nebija katru nedēļu jādodas uz slimnīcu veikt dialīzi, ir vairāk spēka, es varu studēt un jau šogad pabeigšu universitāti. Dialīzē esot, es nemaz nebūtu uzdrošinājusies sākt studēt," priecājas jauniete.

Samanta studē bioloģiju Latvijas Universitātē un precīzāk viņas joma ir mikoloģija – sēņu pētniecība. Universitātē esot ļoti paveicies ar Bioloģijas fakultāti, tās personālu, jo visi ir ļoti saprotoši. Samantai šķiet, ka būtu saprotoši pat tad, ja nebūtu paveicies ar nieru transplantāciju. Uz meitenes izlaidumu plāno ierasties arī viņas labākā draudzene, kura ikdienā nedzīvo Latvijā.

Patlaban Samanta dzīvo Ikšķilē un pagaidām nedomā par pārcelšanos. Tur viņai nav jāmaksā par transportu, un ir piešķirts pašvaldības dzīvoklis. Arī attālinātās studijas to sekmējušas. "Man nepatīk sūdzēties par Latvijas sociālā atbalsta programmām, jo bez tām man būtu gājis briesmīgi. Man ir pašvaldības dzīvoklis, pabalsti, brālis, dažas tantes, kas palīdzēja mani aizvest pie ārsta. Es pat nezinu, kā es tiku galā," apsver jauniete.

Katrā ziņā līdzšinējā pieredze mudina meiteni sev atgādināt, ka nedrīkst aizmirst dzīvot savu dzīvi pilnvērtīgi. "Tas laiks ir tik, cik ir. Nevajag pārāk baidīties. Pirms es sāku studēt, man bija ļoti bail. Domāju: "Ja nu man šo trīs gadu laikā atsakās niere, un es to laiku esmu pavadījusi, cenšoties pabeigt studijas". Vajag studēt, darīt, ceļot – visu, ko gribas!"

"Vajag dzīvot visu laiku, katru dienu! Varbūt tas skan nedaudz klišejiski, bet to nedrīkst aizmirst. Man vienkārši šķiet, ka cilvēki aizmirst, ka viņi kādreiz nomirs, un tad dzīvo pagaidu režīmā, it kā viss būtu mūžīgs, bet tā nav," apsver Samanta.

Pēc transplantācijas Samanta jūtas labi, par spīti tam, ka uzradies artrīts, un jāsāk nēsāt brilles. Tiesa, jāpaseko pārtikai, ko lieto, lai nebūtu par daudz sāls, jāatsakās no pomelo un greipfrūtiem, bet citādi varot baudīt pilnvērtīgu dzīvi. Dzīves kvalitāte esot ļoti uzlabojusies, jādzer arī mazāks apjoms zāļu, un prognozes esot diezgan labas. "Daktere Ziediņa ir lieliska, un man ir prieks, ka viņa ir mana ārste. Var redzēt, ka viņai pašai rūp," pauž meitene.

"Tas ir smieklīgi – tādas lielas grūtības, pat traģēdijas, es ļoti viegli panesu, bet mazos ikdienas negadījumos, piemēram, saplīsa krūzīte, un es sākšu raudāt. Bet, kad jāsavācas un jānoorganizējas nieru transplantācijai, viss kārtībā, es zinu visus soļus," prāto Samanta.

Nefroloģe Ieva Ziediņa uzsver, ka pilnīgi visiem cilvēkiem svarīgs ir gan uzturs un veselīgs dzīvesveids, gan regulāras analīzes un profilaktiskās pārbaudes, jo hroniskas nieru slimības sākuma stadijas norit bez simptomiem. Savās sajūtās cilvēki nepamana un nejūt nekādas problēmas ar nierēm arī tad, ja tās ir sākušās. Valsts līmenī jādomā par to, lai hroniskas nieru slimības pacientiem būtu vēl labāka aprūpe, to sekmētu jaunāko medikamentu pieejamība un to pilnīga vai daļēja kompensēšana no valsts.