Smaga slimība un karjera. Divu vīriešu stāsti, kā savienot abas pasaules

2023. gadā veikta "SoliData" pētījuma rezultāti liecina, ka katrs trešais smagi slimais darbinieks baidās par nopietnu saslimšanu teikt darba devējam, un 35 procenti par to nav informējuši. Tikai 34 procentiem no saslimušajiem darba devējs ir sniedzis īpašu atbalstu, divi procenti – finansiālu atbalstu, un gandrīz visi pētījuma dalībnieki atzīmēja, ka sniegtais atbalsts ir palīdzējis viņiem atlabt.

Par to, kā tas ir – strādāt ar smagu slimību, un kā darba devējs var palīdzēt, pieredzē dalās Artūrs un Sergejs. Abu pieredze ir pozitīva, un viņi cer, ka tā kalpos par iedvesmu darba devējiem nākt pretī saviem padotajiem.

"Es vairs nekad uz poda neaiziešu "pa lielam"," ar šādiem vārdiem savu stāstu sāk Artūrs. Pirms četriem gadiem, īsi pēc trīsdesmitās dzimšanas dienas, viņam diagnosticēta Krona slimība – hroniska un bieži progresējoša slimība, kas var skart jebkuru gremošanas trakta daļu. Zarnās veidojas čūlas, kas rada lielu iekaisumu un tūsku. Dažreiz slimības uzliesmojumus var apslapēt ar medikamentiem, taču smagākos gadījumos skarto zarnu trakta daļu izoperē. Bieži Krona slimniekiem slimību diagnosticē vēlīni, kā tas notika Artūra gadījumā.

"Ziniet, esmu kā tas vīrietis no anekdotēm, kas vizīti pie ārsta atliek tiktāl, ka pēc tam pamostas ķirurga apskāvienos. Precīzi tā arī notika.

Pēc profesijas esmu finansists, tāpēc, jāatzīst, no bioloģijas lietas atceros švaki. Tomēr, saliekot divi plus divi, sapratu, ka turpmāk būšu ar invaliditāti," stāsta vīrietis.

Ja resnās zarnas vairs nav – nav arī pieejas izkārnījumu galamērķim. Tāpēc viņam tika izveidota stoma – mākslīgi izveidota atvere vēdera sienā zarnu satura izvadīšanai. Pie stomas stiprinās īpašs maisiņš, kurā nonāk zarnu saturs. Tas regulāri ir jāmaina. Tam nepieciešams laiks, plaša tualetes telpa ar tekošu ūdeni un liela pacietība – pirmajā gadā jāpārkārto visa sava dzīve, lai adaptētos orgāna zaudējumam.

Dati liecina, ka Latvijā ir 2000 stomas nēsātāju, un 25 procenti no tiem darbspējīgā vecumā. Vairākums šo pacientu ar stomu dzīvos līdz mūža galam. "Uzzinot, kas ar mani notika, daba devējs tūlīt pat atvēris interneta meklētāju un veltījis dažas stundas, lai saprastu, kas tā par slimību. Teica, ka, ja vēlos, varu pāriet uz simtprocentīgi attālinātu darbu – arī pēc tam, kad beigsies Covid-19 ierobežojumi, kas toreiz bija spēkā, un arī darba stundas pielāgot sev elastīgi – galvenais, lai darbs izdarīts un laikus nodots, vienalga, no kuras pasaules malas un cikos taisīts. Vēl man iegādājās ergonomisku krēslu, kuru var ar pulti pielāgot sev vēlamajai ķermeņa pozīcijai. Ja attālinātais darbs tomēr ir privilēģija, tad darba vietas pielāgošanu, manuprāt, var atļauties visi uzņēmumi," stāsta Artūrs, piebilstot, ka arī kolēģu emocionālais atbalsts bija fantastisks. "Viņi bija pat atraduši domubiedru grupas, kur iepazīstas cilvēki ar stomām no visas pasaules, jokojot, ka tur es beidzot atradīšu sievu. Atbalsts bija tik liels, ka es pilnīgi samulsu – šie lieliskie cilvēki mani ar baloniem un aplausiem sagaidīs atpakaļ, gluži kā amerikāņu filmās. Baloni un aplausi gan bija tikai virtuāli, jo Covid-19 ierobežojumi stājās pilnbriedā, bet sajūta, ka par mani rūpējas, ka esmu vajadzīgs, rādīja miera un lojalitātes sajūtu uzņēmumam," secina viņš.

"Ja darba vide kopumā ir laba, es teiktu, ka nevajag baidīties atklāt informāciju par savu smago saslimšanu. Ja veselības ierobežojumi rādīs problēmas darbā, ir jāiet, jārunā ar darba devēju. Latvijā gan nav likumos noteikts, kas darba devējam būtu jādara šādos gadījumos, viss tiek balstīts uz iekšējām vadlīnijām. Labas gribas žests būtu pārveidot darba vidi, ļaut strādāt attālināti, pielāgot darba stundas vai uzlabot darba vietu. Toties Darba Likumā ir atrunāts par invaliditāti – šajā gadījumā darbiniekam ir tiesības strādāt nepilnu slodzi," situāciju komentē neatkarīga personāla atlases speciāliste un karjeras konsultante Baiba Lauva.

Sergejs uzzināja, ka ir slims ar I tipa cukura diabētu tad, kad viņam jau tuvojās 40. Ārsti teica, ka tas ir netipiski – parasti šī slimība sevi manifestē daudz ātrāk.

Vīrietis strādā IT jomā – viņš ir informācijas sistēmu testētājus. Pretēji stereotipam, ka testētāji visu laiku pavada pie datora, Sergeja darbs ir citāds – viņš regulāri brauc pa visu Latviju, lai pārbaudītu, vai iekārtu programmatūra uzvedas, kā tai paredzēts. Dažreiz ir arī jācilā smagumi, jāsaslēdz vadi, un tikai tad var palaist ierīci un sākt to testēt.

Īsi pirms slimības viņš dabūja paaugstinājumu un šķita, ka dzīvē viss iet uz augšu, bet pēkšņā diagnoze radīja šaubas par karjeras turpināšanu. "Nebija arī tā, ka atnācu pie ārsta un man pēc cukura noteica, ka ir problēmas. Piedzīvoju komu. Vienīgie simptomi, kas bija, – stipras slāpes, bet tie neveiksmīgas sakritības dēļ trāpīja uz vasaras karstākām dienām. Nelikās aizdomīgi, ka visu laiku gribas dzert.

Jau domāju, ka būs droši vien jāmeklē brīvāka režīma darbs, bet kur mani, tādu slimnieku, ņems," sprieda vīrietis.

"Teiksim tā, ar priekšnieku manas attiecības bija diezgan vēsas. Nelikās, ka es dabūšu sapratni. Bet, izrādās, arī visskarbākie cilvēki ciena nelaimi. Man, protams, neveltīja nekādus iedvesmojošos monologus, bet uzreiz pajautāja, vai var palīdzēt ar naudu. Varēja arī. Mūsdienās I tipa diabēta slimniekam vairs nav jāmēra cukurs vairākas reizes dienā, durot pirkstā. Ir tāds aparāts, maziņš, ko pielīmē pie rokas, un tas pats veic šādus mērījumus, ar pīkstieniem ziņojot, ka cukurs ir par augstu vai par zemu. Rezultātus parāda arī telefona lietotnē. Tas nav vienreizējs pirkums – sensorus ir jāmaina. Lai arī valsts diabēta slimniekiem kompensē faktiski visu ārstēšanos, šādas tehnoloģijas kompensācijas sistēmā nav iekļautas. Darba devējs paaugstināja man algu, lai līdzfinansētu šo nepārtrauktās glikozes līmeņa uzraudzības sistēmu. Nebija vajadzības meklēt citu darbu, kur ir mazāk ceļošanas apkārt."

Karjeras konsultante Baiba Lauva saka – nevajadzētu domāt, ka cilvēki ar smagu slimību vairs nekad neatradīs jaunu darbu. Darba likums nosaka to, ka personu nevar pieņemt darbā tikai tad, ja ir ārsta atzinums, ka viņš nevar pildīt darba pienākumus. Tātad, ja darba spējas ir saglabātas, tad nav nekāda likumiska pamata cilvēku nepieņemt darbā. Bet ja šķiet, ka darba devējs nerīkojas ētiski, vienmēr var meklēt palīdzību citos resursos: iepazīsties ar Darba likumu, vērsties ar sūdzību Darba inspekcijā, uzrakstīt Tiesībsargam vai piezvanīt uz vienoto bezmaksas krīžu tālruni 116123.

Uzņēmums "Publicis Groupe Latvia" aizsācis iniciatīvu #StrādājotArVēzi (#WorkingWithCancer). Tās mērķis ir veicināt darba devēju atbalstu saviem darbiniekiem ar vēža diagnozi un citām smagām saslimšanām, likvidēt aizspriedumus un nedrošību darbavietā, kā arī sniegt atbalstu ģimenes locekļus kopjošiem darbiniekiem.