Ar sportu uz jūs jeb kā man izdevās sākt kustēties

Par to liecināja jau notikumu attīstība bērnudārzā – kamēr citi guva panākumus skriešanā, lēkšanā un kolektīvajos sporta veidos ar bumbu, mans jājamzirdziņš bija dzejoļu deklamēšana un tamlīdzīgas intelektuālas dabas nodarbes. Audzinātāja teica, ka man ir viegla un gaiša galva, tāpēc visos pasākumos, uzvedumos, priekšnesumos un svētkos kaismīgi skaitīju dzejoļus un stāstīju pasakas, biju teicēja, otrais rūķis, trešā margrietiņa un kādsnukuroreizi zaķis ar vislielāko teksta apjomu, bet, tiklīdz nācās aizstāvēt grupas krāsas sporta arēnā, nolīdu malā – man nepadevās, un no tā es lielā mērā pat baidījos.

Pirmajās klasēs tas turpinājās pēc līdzīga scenārija, tikai klāt vēl nāca tā pazemojošā sajūta, ko radīja jēdzīga sporta apģērba trūkums. Mums bija prasība pēc visiem vienādiem dzeltenas krāsas krekliņiem, kas toreiz bija pieejami tikai izteikti neveselīga urīna krāsā, un melnas krāsas īsām biksītēm – nē, ne šortiņiem, bet tieši biksītēm, kas lika justies īpaši neveikli, saspringti un tizli. Atceros, kā trinos, berzējot vienu kāju ap otru, un ne uz kādiem sportiskiem sasniegumiem pat nespēju koncentrēties, jo fizkultūra, pirmkārt, bija kopā ar zēniem; otrkārt, to vadīja klases audzinātāja, kas pati bija tālu no trenēta ķermeņa etalona, taču tas viņai netraucēja uzstīvēt kaklā svilpi, iekāpt uzkārstas vilnas trenuškās un klases telpas aizmugurējā daļā imitēt vingrošanai līdzīgas kustības. Kā kronis visam bija tā reize, kad sporta tērpu aizmirsu mājās. Mani publiski kaunināja, ielika kaktā un dienasgrāmatā ierakstīja treknu divnieku, tam pievienojot skaidrojošo aprakstu: atnāca bez formas. Un, jā, tas bija vienīgais divnieks pirmajā klasē, jo pārējos priekšmetos, vēl izņemot zīmēšanu, biju apaļa teicamniece.