Vai simptomu izraisītāju varam noteikt paši? Īsais ceļvedis alerģiju pasaulē

"Alerģija ir nepareiza, pārmērīgi izteikta imūnsistēmas atbildes reakcija uz apkārtējā vidē esošiem kairinātājiem, kurus tai teorētiski vajadzētu ignorēt. Imūnsistēmā rodas antivielas un šūnas, kuras atpazīst alergēnu un reaģē uz saskarsmi ar dažādu bioloģiski aktīvu vielu izdalīšanos. Tas noved pie alerģijas simptomu rašanās. Piemēram, viena no svarīgākajām bioloģiski aktīvajām vielām ir histamīns, kuram izdaloties attīstās apsārtums, nieze, tūska, elpceļu gludo muskuļu spazmas, iekaisuma reakcija. Tā dēļ cilvēkam parādās nātrene, viņš šķauda, ir aizlikts deguns vai attīstās astmas lēkme," stāsta alergologs Bukovskis.

"Alerģijas ir viens no biežāk sastopamajiem hroniskajiem veselības traucējumu veidiem visā pasaulē, un to izplatība tikai turpina pieaugt. Tas ir skaidrojams ar dažādiem faktoriem, tostarp dzīvesveida un ēšanas paradumu izmaiņām, jaunu alergēnu parādīšanos, darba apstākļiem, pieaugošu stresu, kā arī arvien izteiktāko ekoloģiskās situācijas pasliktināšanos. Arī jūsu radu, draugu un paziņu lokā visdrīzāk atrodami gan cilvēki, kas ar tām sadzīvo jau gadiem ilgi, gan tādi, kas to ietekmi savā ikdienā atklājuši pavisam nesen," atzīst alergologs.

Svarīgi ir piebilst, ka alerģija nav viena atsevišķa slimība, bet gan vairāku saslimšanu vai veselības traucējumu grupa, ko vieno kopējs darbības princips, kas balstīts organisma aizsardzības sistēmas kļūdā. Ja imūnsistēmu skatām kā kopējās organisma valsts aizsardzības spēkus, alerģija ir nepamatota un pārmērīga spēka pielietošana no šo aizsardzības institūciju puses pret apdraudējumu, kas ir tikai šķietams. Tā vienkārši runājot – alerģija ir kļūda sistēmā. Vielas, kas izraisa imūnsistēmas reakciju – antivielu izdalīšanu – kopumā tiek apzīmētas kā antigēni. Nejauciet ar alergēniem! Alergēni savukārt ir alerģijas diagnozei specifiskie antigēni – vielas, kas citādi normālos apstākļos nebūtu uzskatāmas par veselību apdraudošām.

Alerģijas var pirmoreiz izpausties pieaugušo vecumā, taču bieži vien parādās jau agrā bērnībā. Alerģijas rašanās risks ir palielināts, ja tā jau ir vienam vai abiem bērna vecākiem. Bērnībā novērojama alerģija var laika gaitā samazināties vai pat izzust, taču alerģija var attīstīties arī pretējā virzienā – organismam sākot saasināti reaģēt arī uz citiem alergēniem. Alerģija nereti jau sākotnēji nav ekskluzīvi un šauri specializēta – piemēram, cilvēkiem ar alerģiju pret ziedputekšņiem bieži vien vērojamas krusteniskās alerģiskās reakcijas uz noteiktiem pārtikas produktiem.

Alerģijas iedala pēc ķermeņa zonas, kurā uzpaužas simptomi. Degunu skar alerģiskais rinīts. Acu nieze un asarošana ir konjuktivīts. Alerģijas sekas plaušās pazīstam kā astmu. Uz ādas alerģija izpaužas kā nātrene vai atopiskais dermatīts jeb ekzēma. Citā rakursā alerģijas lielos vilcienos iedalāmas sezonālajās, kas aktivizējas tikai noteiktā gada periodā, visbiežāk augu ziedēšanas laikā, pastāvīgajās, kuru rosinātāji ir klātesoši visu gadu, piemēram, dzīvnieku izdalījumi, putekļi vai pelējums, un pārtikas alerģijās, kuru izpausmes novērojamas pēc konkrētā alergēna uzņemšanas uzturā.

Ja alerģiskā reakcija ietekmē vairākas organisma sistēmas vienlaikus, šo kopējo smago alerģisko reakciju sauc par anafilaksi jeb anafilaktisko šoku. Anafilakse nav ļoti bieža, taču tā ir nopietna – tā var draudēt ar smagām sekām vai pat nāvi. Ar to saskaroties (novērojot strauju asinsspiediena samazināšanos, kas apvienota ar niezi, nātreni, lūpu, acu, mutes un rīkles pietūkumu, sliktu dūšu, vemšanu, sāpēm vēderā, apgrūtinātu elpošanu vai bezsamaņu) ir jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība, un cilvēkiem, kas to jau pārdzīvojuši, ieteicams vienmēr pie rokas turēt adrenalīna injektoru iespējama apdraudējuma atkārtošanās gadījumam. Anafilaksi mēdz izraisīt alerģijas pret kukaiņu kodumiem, noteiktiem pārtikas produktiem, zālēm vai lateksu.

Daudziem noteikti interesē jautājums, vai varam paši noteikti alerģiju. Jāņem vērā, ka mēģināt diagnosticēt alerģijas pašam ir riskanti, jo simptomus var izraisīt arī citas noteikto orgānu slimības, tāpēc aizdomu gadījumā labāk vērsties pie sava ģimenes ārsta un saņemt nosūtījumu pie alergologa. Speciālists, balstoties informācijā par sūdzībām, simptomiem un citiem novērojumiem, noteiks nepieciešamos veicamos testus.

"Veicamie testi var būt dažādi – gan ādas dūriena tests ar rūpnieciski sagatavotu alergēnu šķīdumu izmantošanu, gan vienkārša alergēna pielīmēšana pie ādas uz noteiktu laiku, gan specifisko IgE antivielu noteikšana asinīs. Kas tas par zvēru? Imūnglobulīns E ir antiviela, kuras daudzums asinīs paaugstinās alerģiju gadījumā. Izmeklējumus iespējams turpināt arī ar molekulārās diagnostikas metodēm – ja iepriekš minētās specifiskās IgE antivielas norāda reakciju pret alergēnu kopumā, šī metode ļauj precīzāk izvērtēt tā sastāvu. Tas var būt noderīgi – piemēram, piena nepanesības gadījumā var izrādīties, ka no uztura jāizslēdz tikai termiski neapstrādāts piens, ja imūnsistēma reaģē tikai uz piena olbaltumvielu molekulām, kuras karsēšanas ietekmē sadalās," dalās speciālists.

Lūdzam vēl nedaudz pacietības, iepazīstoties ar vēl vienu alerģijas "monstriņu" – histamīnu. Noteicis šķietamo apdraudējumu, organisms izdala histamīnu – vielu, kas palielina asinsvadu sieniņu caurlaidību, liekot audos nonākt palielinātam šķidruma daudzumam un tādējādi izraisot acu asarošanu un deguna tecēšanu. Histamīnam organismā ir arī neiromediatora loma – tas ir iesaistīts nervu sistēmas signālu apraidē – un paaugstināts histamīna līmenis izraisa šķaudīšanu. Histamīna izteiktā loma alerģiskajā procesā arī nosaka to, ka alerģijas gadījumā kā pretlīdzekļi iesakāmi antihistamīni.