Reiboņi, drudzis, slikta dūša, galvassāpes, roku un kāju trīcēšana – šādas sajūtas Rebeka (sievietes vārds mainīts) piedzīvoja, cenšoties atteikties no antidepresantu lietošanas. Lai arī kopumā sieviete ir pārliecināta, ka zāles viņai bija vajadzīgas, un par sava ārstējošā psihiatra darbu nesūdzas, šī pieredze viņu pārsteidza nesagatavotu.
Reti, bet arī šādas blaknes var piedzīvot, mēģinot pārtraukt antidepresantu lietošanu. To dēvē par atcelšanas sindromu, un ar to parasti mēdz saskarties pacienti, kas zāles pārtrauc lietot pārāk strauji vai arī pārāk ātri. Pārtraucot lietot antidepresantus, ir būtiski pakāpeniski samazināt to devu.
Rebekas gadījumu speciālisti raksturo kā izņēmumu, jo tik smagi simptomi novērojami ļoti reti, turklāt sieviete antidepresantus centās pārtraukt lietot, ievērojot visas ārsta norādes un uzturot kontaktu ar speciālistu. Neskatoties uz to, ka lielākā daļa pacientu nesaskarsies ar tik smagu stāvokli, jāpatur prātā, ka antidepresanti ir medikamenti, nevis brīnumtabletīte, kas cilvēku vienkārši padarīs laimīgu.
Rebeka savu stāstu iesāk ar labiem vārdiem par savu ārstējošo ārstu. Viņai ar speciālistu ir izveidojusies ļoti laba sadarbība. Tāpat sieviete neuzskata, ka antidepresantu lietošana bija nepamatota un nevajadzīga. Viņu vairāk satrauc informācijas trūkums un publiski dzirdētie izteikumi, ka pārtraukt lietot antidepresantus ir ļoti vienkārši. Rebeka neslēpj, ka, dzirdot šādus apgalvojumus un atceroties savu pieredzi, viņa kļūst dusmīga.
"Zāles, ar kurām man bija problēmas, nebija mani pirmie antidepresanti, man ir bijuši citi, kurus arī esmu mēģinājusi atmest," stāsta sieviete.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
