Iesprūstam pagātnē jeb velkam sev līdzi emocionālo bagāžu. Kā no tās atbrīvoties?  (2)

Šķietami "iestrēgšanu" var novērot pat cilvēka stājā – pleci nolaisti un mugura salīkusi, it kā nestu kādu neredzamu smagumu – slogu. Lai arī sliktais jau ir aiz muguras, ja notikumā iesprūsti, var gadīties, ka sabotē pats savu nākotni, jo nespēj tikt uz priekšu. Teju katrs sevī tur emocijas no pagātnes – tas ir pavisam normāli. Tomēr, ja nespēj ar tām tikt galā, pati no sevis emocionālā bagāža neizzudīs.

Tās var ietekmēt gan to, kā domā par sevi, kā tiec galā ar stresu, gan arī fizisko labsajūtu un attiecības ar līdzcilvēkiem. Lai arī nav zinātnisku pierādījumu, daži eksperti uzskata, ka trauma un grūtsirdīgas emocijas kļūst par ķermenī iestrēgušu enerģiju.

Grāmatā "The Emotion Code" psihologs Bredlijs Nelsons raksta: "Katra ieslodzītā emocija atrodas noteiktā ķermeņa vietā, vibrējot noteiktā frekvencē." Un tas, savukārt, piesaista vairāk līdzīgu emociju, radot kādas emocijas uzkrāšanos un "aizsprostojumu". Apspiesto negatīvo emociju enerģija var izpausties aizvainojumā, pašsabotāžā, arī nogurumā un pat depresijā, tieksmē pieņemt acīmredzami sliktus lēmumus.

Prāta un ķermeņa terapeite Kellija Vincenta salīdzina iesprostotas emocijas ar lielas mugursomas stiepšanu. Tas mūs velk pie zemes, sabojā garastāvokli un tamdēļ jūtamies iztukšoti.

Emocionālās traumas un emocijas ir divi nešķirami savienojumi. Tas nozīmē –, ja pagātnē esi piedzīvojis ko briesmīgu, visticamāk, nēsāsi šo bagāžu un emocijas krietnu laiku. "Kad runa ir par traumu, smadzenes iekodē traumatiskās atmiņas kā attēlus vai sajūtas ķermenī," stāsta Vincenta. Proti, kad kaut kas atsauc atmiņā notikušo, smadzenes var atslēgties no realitātes, atkārtojot traumatisko notikumu atkal un atkal.

Ja atjēdzies, ka esi krājis savas emocijas gluži kā naudu zeķē, ir laiks rīkoties. Pirmais solis jau būs izdarīts – esi apzinājies, ka problēma ir. Tālāk jāsāk domāt, kā emocijas atbrīvot. Reizēm cilvēks nespēj izprast savas sajūtas, tamdēļ vieglāk par tām ir runāt ar profesionāli, piemēram, psihologu, bet tikpat labi tas var būt arī tuvs draugs.

Traumas visbiežāk sakņojas jau bērnībā, un tās vajag šķetināt gluži kā krutvārdu mīklas. Tas nav viegli, jo izprast to, kas notika, nozīmē – par to jādomā. Svarīgi ir izjust sēras, ka nekad vairs nesaņemsi to, ko gribēji vai biji pelnījis pirms daudziem gadiem.

Kad esi skumjas vai kādu traumatisku notikumu pārdzīvojis, jāsaprot, kāda ir bijusi stratēģija, lai sevi pasargātu. Piemēram, ja cilvēku piekrāpj, daži pēcāk kļūst ārkārtīgi patstāvīgi, bet tas var novest pie izolācijas un vientulības. Ja apzinās, ka tā bijusi tikai pašaizsardzības reakcija (lai izvairītos no tā, ka atkal notiek kas līdzīgs), nevis patiesa vēlme būt vienam, var maziem solīšiem šo uzvedību mainīt.

Un tā ir ar jebkuru uzvedību, kas radusies traumas dēļ. Visbiežāk izvēlamies šādu aizsargu, jo baidāmies būt ievainojami. Kad cilvēki mūs pieviļ, ir loģiski baiļoties, ka arī nākotnes scenārijs būs bēdu pilns, ja vien neuzmanīsies, raksta "Verywell Mind". Bet šāda domāšana iedragā attiecības ar līdzcilvēkiem, jo galu galā pamatā jābūt abpusējai uzticībai.

Palīdzēt ar emocionālo bagāžu var arī kustība, īpaši, ja to dari apzināti, teiksim, dejo, sporto, staipies. "Kad apzināti pārvietojamies, savā ķermenī varam radīt drošības sajūtu, ko iepriekš neesam izjutuši," stāsta Vincenta.

Tāpat var praktizēt miera stāvokli – nekustēties. Kad it neko nedarām, atliek vien būt mirklī ar savām domām un sajūtām. Tad var atļaut prātam aizklīst, sapņojot ar acīm vaļā. "Dzīvojam pasaulē, kurā klusums un miers netiek pietiekami praktizēts un novērtēts, bet tas var pabarot mūsu prātu un ķermeni," teic Vincenta.

Mēs nevaram mainīt to, kas ir noticis, bet varam no sliktās pieredzes mācīties. Piemēram, kā attīstīt sevi, lai justos spēcīgāks kā emocionāli, tā fiziski. Vēl svarīgi saprast, ka vari savu dzīvi kontrolēt – nav gluži tā, ka mūžs ir ātrvilciens, kurš traucas vien pa noteiktām sliedēm, nespējot mainīt maršrutu. Attīstīties un censties ir labāk, nekā domāt, ka esi neatgriezeniski sabojāts notikušā dēļ. Jācenšas dzīvot tagadnē, ne kopā ar pagātnes rēgiem.