Nāve nav temats, par kuru cilvēki bieži runātu ģimenē, draugu un darba kolēģu vidū, un tas ir saprotams. Vienlaikus ikvienam derētu apzināties, ka nemirstība nepastāv. Jautājums par to, vai cilvēks, dzīvs esot, var juridiski noformēt savu pēdējo gribu par to, kas un kā ar viņa ķermeni notiks pēc nāves fakta, arī var šķist nedaudz dīvains, un var rasties pretjautājums: kuram vispār kas tāds ienāk prātā? Tomēr nekā dīvaina tajā nav – ir cilvēki, kas nebaidās runāt par nāves tematiku, un viņiem ir savi iemesli, kādēļ laikus aizdomāties par šādām lietām.
Raksta ideju rosināja divu "Delfi" lasītāju iesūtīti jautājumi. Katram no viņiem ir sava motivācija interesei par iespējām juristam izteikt pēdējo gribu par savas došanās mūžībā ceremoniju. Tāpēc arī centāmies noskaidrot, vai nudien tas ir iespējams. Vēl rakstā lasi par to, kāpēc ir svarīgāk domāt par cilvēka vēlmju piepildīšanu, dzīvam esot, nevis ieciklēties uz kapu kultūru un lielās rūpes un mīlestību pret tuvinieku izrādīt, skrienot grābt vecās lapas kapos. Un būs arī divi mazi stāsti par tā dēvēto X stundu, kuru daudzi cilvēki jau paredz iepriekš. Visu iesaistīto – lasītāju un pieredzes stāstu autoru – vārdi ir mainīti.
Lai izslēgtu lišķību un nebūtu jārunā par dārgajām bērēm
Jautā portāla "Delfi" lasītāja Evita: "Nesen biju radinieka bērēs. Onkulis gados, jā. Viņš un viņa sieva faktiski vienlaikus smagi saslima, un visi radinieki novērsās. Skaidrs, ka katram jau savas problēmas un neviens negrib vēl papildu slodzi, lai uzņemtos rūpes par diviem večukiem. Es iespēju robežās skrēju – izvadāju pa dakteriem, aizvedu pārtiku utt. Atradu laiku, lai gan pašai ģimene, bērni un viss pārējais. Jāņonkuļa bērēs man reāli kļuva slikti, redzot to lišķību, uzspēlētās sēras. Pēkšņi visiem tik žēl aizgājēja. Pēkšņi visi atceras, cik jauks viņš bija. Kāds vēl sāka runāt par to, cik tad bēres izmaksāja, vai kas nepalika pāri. Stāvēju, skatījos uz to visu, un man galva sāka griezties. Nolēmu, ka savās bērēs, kas, cerams, nebūs jāorganizē tuvākajos gados, negribu redzēt šādu cirku. Gribu pati samaksāt par savām bērēm, juridiski visu noformēt, lai nevienam nebūtu jāžēlojas par iztērēto naudu un laiku viltus raudāšanai. Latvijā tas ir iespējams?"
Ar nelielu laika intervālu saņēmām arī lasītājas Intas vēstuli: "Man ir nopietna diagnoze, tāpēc potenciāli es varu aiziet no šīs pasaules pirms saviem vecākiem. Neesam par tematu runājuši konkrēti, bet kaut kādās vispārīgās sarunās esmu teikusi, ka gribētu, lai mani pēc nāves kremē un pelnus izkaisa manās bērnības pļavās, kur kā maza meitene skrēju, lasīdama margrietiņas, taču vecāki ir ļoti konservatīvi – viņiem ir svarīgi iet uz kapiem, tur kašāties teju stundām. Vai ir iespējams juridiski sakārtot dokumentus, lai manas nāves gadījumā tiktu izpildīta mana griba par kremāciju un nākotnē nevienam nebūtu jāmeklē laiks kapu kopšanai?"
Aizgājēja gribai jābūt svētai, bet viss gulstas uz palicēju sirdsapziņas
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
