"Nedomāju, ka diagnoze varētu skart arī mani..." – Nataļjas cīņa ar krūts vēzi

Nataļja, atceroties liktenīgo dienu, kad atklāja veidojumu krūtī, saka: "Tāpat kā teju visas sievietes, es biju dzirdējusi par krūts vēzi, tomēr nedomāju, ka diagnoze varētu skart arī mani. Kad atklāju veidojumu, biju šokēta, intuīcija teica, ka tas varētu būt kas ļaundabīgs. Pēcāk pirmais šoka vilnis pārvērtās trauksmē un baiļu sajūtā. Es centos nomierināties, lai mani nepārņemtu histērija, tomēr laikā, kad gaidīju ārsta vizīti, stress un bezmiegs kļuva par ikdienas sastāvdaļu. Kamēr man netika uzstādīta konkrēta diagnoze, es savas aizdomas un atklājumu par veidojumu turēju noslēpumā, tomēr drīz cilvēki man apkārt sāka pamanīt izmaiņas uzvedībā – es kļuvu klusāka, jutos apjukusi un nekas nevarēja mani iepriecināt, jo visas domas bija par un ap diagnozi."

Sieviete izvēlējās pieteikties izmeklējumiem divās dažādās vietās, cerot uz labvēlīgu iznākumu. Tomēr, kad viena no šīm iestādēm ieteica turpināt pārbaudes un ārsts teica, ka audzējs 99,9 % ir ļaundabīgs, Nataļja saprata, ka gaidāmā cīņa būs smaga. "12. decembrī man apstiprināja diagnozi – agresīvs audzējs 2. stadijā, tomēr sabiezējuma izmērs liecināja, ka varēja būt arī 3. stadija."

"Bija pirmssvētku laiks, tāpēc emocionālās šūpoles bija ļoti izteiktas – dāvanu pirkšana bija jāapvieno ar ziņām par diagnozi un tālāko soļu identificēšanu. Savā cīņā es praktiski biju viena. Protams, kādā brīdī pateicu vecākiem, tomēr ne detalizēti, jo abi ir cilvēki cienījamā vecumā, tāpēc nevēlējos viņus satraukt. Esmu vientuļā māte, tāpēc bija jādomā, kā ziņas par vēzi atklāt bērnam. Galu galā nācās meitai pastāstīt par slimību, tomēr vissmagāk bija viņai atzīt, ka būs mirkļi, kad nevarēšu viņu atbalstīt problēmu risināšanā tāpat, kā to darīju iepriekš. Mana meita nejautāja man, vai miršu, tomēr redzēju, ka viņa par to domā un baidās. Tagad jautāju sev, vai man vajadzēja ar viņu par to runāt vairāk, tomēr es negribēju viņai atklāt, cik slikti patiesībā jūtos. Mans vienīgais risinājums bija saņemt sevi rokās un padzīt visas sliktās domas," atceras Nataļja.

Pirms terapijas es devos noskūt matus, jo zināju, ka jutīšos mierīgāk, ja neredzēšu, kā tie pakāpeniski izkrīt. Šādā veidā centos sevi emocionāli sagatavot smagajam ārstēšanas procesam. Teicu sev, ka nekas slikts ar mani nevar notikt, mēs risināsim visas problēmas pakāpeniski," saka sieviete.

"Skatoties filmas par onkoloģiju, man šķita, ka daudzas lietas ir pārspīlētas, bet tagad saprotu – viss tiešām var būt tik slikti, kā rāda televīzijā," saka Nataļja. "Ārstēšanas laikā visgrūtākās bija pirmās četras no kopā astoņām ķīmijterapijām. Uz ķīmijterapijām es braucu ar automašīnu, kas bija smags pārbaudījums. Mans galvenais uzdevums bija paspēt atgriezties mājās, paēst un iet gulēt, jo pēc tam sākās smagas sāpes – sāpēja viss ķermenis, un es nezināju, ko darīt, lai mazinātu šīs ciešanas, kas ilga vairākas dienas. Milzīgs nogurums kļuva par ikdienu, un vienīgais, ko varēju darīt, bija paciest visu un iemācīties ar to sadzīvot. Pretsāpju zāles nebija efektīvas. Reizēm domāju ar rūgtu ironiju – ja būtu ļāvusi sev dzīvot brīvāk, būtu, ko atcerēties."

Nataļja skaidro, ka slimības sekas joprojām ir jūtamas, tomēr viņa ir pārliecināta, ka izvēlējusies pareizo ārstēšanas ceļu. "Ne mirkli neapsvēru alternatīvās medicīnas ceļu. Zināju, ka izvēlēšos tikai klasisko medicīnu, un, ja vajadzēs, ārstēšos Vācijā vai Izraēlā. Ikkatrā jautājumā varēju vērsties pie ārstiem un saņemt atbildes. Protams, ka joprojām neesmu tik fiziski spēcīga, kāda biju pirms saslimšanas, mana imunitāte ir daudz vājāka. Piemēram, vēža ārstēšanas procesā man tika veikta operācija, kuras rezultātā tika izņemti limfmezgli. Jāsaka, ka joprojām jūtu sāpes, un nedrīkstu celt vairāk par trim kilogramiem. Tomēr dzīve ir dzīve, un kādam iepirkumu maisi no automašīnas līdz istabai ir jāatnes. Šobrīd es dzīvoju ar pārliecību, ka laiks dziedē visu."

Tagad slimība ir mainījusi Nataļjas skatījumu uz dzīvi: "Agrāk es mēdzu visu atlikt, tomēr tagad atļaujos vairāk. Pēc tik smagas slimības es vairs neatlieku to, ko varu izdarīt tagad. Es atļaujos sevi palutināt. Es cenšos dzīvot šodienai un nenosodīt sevi par skaistu lietu iegādi vai dārgāku matu kopšanas līdzekļu izmantošanu. Biežāk atceros uzlikt lūpu krāsu vai iesmaržoties. Ar meitu nolēmām, ka mums būs jauns suns, un tagad mums ir divi. Suņa ienākšana ļoti pozitīvi ietekmēja mūsu dzīvi un manu pašsajūtu – viņš sniedz daudz prieka, mēs ejam staigāt un pavadām laiku dabā. Tas, kā suns skatās uz mani, jau vien stiprina. Vēl es mainīju dzīvesvietu – pārcēlos uz Rīgu, kur vienmēr esmu gribējusi dzīvot."

Noslēgumā Nataļja aicina ikvienu sievieti prioritizēt savu veselību: "Lai cik nepatīkamas dažbrīd šķistu pārbaudes, ir jāatrod laiks tās veikt. Kaut vai divas reizes gadā jāaiziet pie ārsta. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka pat pēc vistumšākās nakts ausīs rīts, un pārdzīvojumi pāries."