No purva līdz veselībai: kā ārstnieciskās dūņas kļuva par kūrorta dārgumu

Vēsturiski Latvijas balneoloģijā sanatorija "Baldone" bija pirmā kūrortvieta, kur 18. gadsimta beigās tika izmantotas ārstnieciskās kūdras dūņas, kas tika iegūtas Pladu purvā (ieguves vieta pašlaik slēgta). Tai sekoja Jūrmala, kur Ķemeros tika īstenoti pirmie vērienīgie pētījumi un šī dziednieciskā resursa ķīmiskās analīzes. Turklāt tieši Ķemeros tika izgudrota pirmā dūņu sildīšanas iekārta ar tvaiku, kas radīja pamatu turpmākai ārstniecisko dūņu izmantošanai kūrortoloģijā.

Mūsdienās vienīgā vieta Latvijā, kur vēl aizvien tiek iegūtas ārstnieciskās kūdras dūņas, ir Slokas ezera purvs, kas atrodas Jūrmalas pilsētas teritorijā un ietilpst Ķemeru nacionālā parka dabas lieguma zonā. Kūrorta rehabilitācijas centrā "Jaunķemeri" līdzās vispārpieņemtām medicīniskās rehabilitācijas metodēm tiek iekļautas arī tradicionālās kūrorta ārstēšanas metodes, tostarp peloīdterapija jeb ārstēšana ar dūņām.

Kūdras dūņas ir purva nogulas, kas veidojas mikroorganismu mijiedarbības rezultātā bezskābekļa vidē, kurā sadalās augu valsts atliekas. Vienkāršāk runājot, "Jaunķemeru" dziednieciskās kūdras dūņas ir bagātinātas ar dažādiem mikroelementiem, tostarp sērūdeņradi.

Dūņu plastiskums, valkanība, lipīgums, liela siltumietilpība un zemas siltumvadīšanas īpašības ļauj šo derīgo izrakteni izmantot aplikāciju metodē. Pēc ārsta rekomendācijām tās var uzklāt pacienta problemātiskajās zonās, piemēram, uz ceļiem, potītēm, gūžām vai pleciem. Lai procedūra būtu efektīva, būtiski ir nodrošināt, lai dūņām būtu atbilstoša temperatūra (40–42 °C) un tiktu ievērots noteikts dūņu slāņa biezumu. Dūņas tiek aplicētas problemātiskajā zonā uz ādas. Pēc tam pacients tiek ietīts speciālā plēvē un apsegts ar segu vai paladziņu.

Sildošā procedūra ilgst aptuveni 15 minūtes, pēc kuras pacients var noskaloties siltā dušā, neizmantojot mazgāšanās līdzekļus – ziepes vai dušas želejas. Pēc procedūras un skalošanās dušā uz ādas var palikt brūngana plēvīte, kuru ieteicams pilnībā nenomazgāt, lai dūņu pozitīvā iedarbība turpinātos vēl kādu laiku. Pēc tam ieteicama atpūta, ideālā gadījumā divas stundas jāuzturas iekštelpās. Nedrīkst aizmirst, ka efekts kumulējas, tāpēc peloīdterapiju parasti veic kursu veidā un kombinē ar citām rehabilitācijas metodēm.

Kā norāda Elīna Malkiela, rehabilitācijas centrā "Jaunķemeri" joprojām var izbaudīt dūņu un sērūdeņraža minerālūdens vannas tieši tā, kā to savulaik darīja atpūtnieki Ķemeru kūrortā: 200 litru vannā tiek likti trīs spaiņi dūņu, ko pēc tam piepilda ar siltu sērūdeņraža minerālūdeni. Lai gan dūņas tiek izmaisītas minerālūdenī, tās joprojām saglabā nevienmērīgu struktūru, kas liek apšaubīt ikoniskās vēsturiskās fotogrāfijas, kurās sievietes Ķemeru kūrortā redzamas stāvam pie vannas, viscaur klātas ar biezu dūņu slāni. Turklāt dūņas nekad netiek uzklātas sirds rajonā – nemaz nerunājot par to, ka tās būtu līdz kaklam!

Peloīdterapija kategoriski aizliegta, ja ir akūtas sāpes, iekaisums, slimības saasinājums, paaugstināta ķermeņa temperatūra, kā arī pacientiem ar onkoloģiskām saslimšanām un pēc insulta. Taču tiem, kuriem nav iespēju baudīt dūņu aplikācijas vai vannas, reizēm var ieteikt dūņu procedūras kombinācijā ar elektroprocedūrām (elektrodūņas). Elektroforēze tad notiek caur kokvilnas apvalkā ietītu sasildīto dūņu slāni.

Mūsdienās dūņas vairs netiek lietotas uz atvērtām brūcēm un gļotādām, kā tas tika darīts agrāk. Tās arī vairs netiek izmantotas ginekoloģijā vai neauglības ārstēšanā, kā bija ierasts pagātnē.

Mūsdienās galvenais uzsvars tiek likts uz dūņu sildošo efektu, kas palīdz mazināt iekaisumu un uzlabot asinsriti. Šo efektu nodrošina dūņu lielā siltumkapacitāte un mazā siltumvadība, kas ļauj dūņas uzsildīt un uzturēt vienmērīgā temperatūrā ap 42 °C visas procedūras laikā. Turklāt dūņām piemīt antioksidējošas īpašības, kas palīdz izvadīt brīvos radikāļus no organisma. Savukārt antimikrobiālās īpašības piemīt sērūdenraža minerālūdens komponentei, kas tiek pievienota dūņām.

Dūņu rašanās ir sarežģīts process, kas atkarīgs no vairāku faktoru savstarpējas mijiedarbības. Nepieciešami noteikti ģeoloģiskie apstākļi, piemēram, piemēroti ieži, uz kuriem dūņas var veidoties. Klimatiskajiem apstākļiem, īpaši atmosfēras nokrišņiem un iztvaikojumiem, ir būtiska loma dūņu veidošanās procesā. Svarīga ir arī ūdens plūsma un kustība, kas nosaka hidroloģiskos apstākļus, kā arī ķīmisko elementu mijiedarbība, kas notiek fizikālķīmiskos procesos. Visbeidzot, bioloģiskie faktori, piemēram, organisko vielu sadalīšanās, piešķir dūņām to unikālo sastāvu un īpašības.

Dūņu ieguvei Slokas ezera purvā ir nepieciešams izveidot speciālu tehnoloģisko ceļu, kas būtu draudzīgs dabai. Betonēšana vai asfalta izmantošana šeit nav pieļaujama. Agrāk šim nolūkam izmantoja koka laipas vai metāla konstrukcijas, bet mūsdienās tiek izmantotas pārvietojamas betona plāksnes. Ieguves darbos tiek izmantots liels kāpurķēžu ekskavators, kura operatoram jāņem vērā ceļa slīpums, lai novērstu noslīdēšanas risku mīksto dūņu dēļ. Ekskavatoram ir jāspēj prasmīgi savākt dūņas, pilnībā iztīrot karjeru, tāpēc ceļš regulāri tiek pārvietots. Ekskavatora operatoram arī jāzina dūņu slāņa biezums, lai vispirms noņemtu neizmantojamo virskārtu un precīzi novērtētu pamatslāņa biezumu, kas dažādās ieguves vietās var atšķirties. Svarīgi ir nepārkāpt robežu un neizņemt dūņas līdz pašiem iežiem. Pēc izrakšanas dūņas tiek pārkrautas smagajā mašīnā un tālāk ar mazajiem traktoriem nogādātas uz dūņu apstrādes vietu rehabilitācijas centrā "Jaunķemeri", ko paši darbinieki sarunvalodā dēvē par "dūņu virtuvi".

Šajā vietā strādā speciālisti, kuri rūpīgi izlasa no dūņu masas lielākās struktūras – kociņus, saknītes, gliemežvākus un akmentiņus. Pēc tam dūņas tiek ievietotas sildīšanas iekārtā, kur tām tiek pievienots sērūdeņradis. Dūņas tiek grieztas un sasildītas līdz 50 °C. Kad tās ir sasildītas, tās tiek atdzesētas līdz aptuveni 42 °C, lai būtu gatavas izmantošanai procedūrās. Kad dūņas ir gatavas, tās sadala spaiņos un ar liftu nogādā uz procedūru nodaļu, kur tālāk darbu veic sanitāres, nodrošinot pacientiem procedūras. Šis nav viegls uzdevums – katram pacientam nepieciešami vismaz trīs spaiņi dūņu – tas prasa fizisku spēku un izturību. Dūņām, kas tiek izmantotas procedūrās, nav jābūt nupat kā no purva atvestām – tās tiek piegādātas rehabilitācijas centrā atkarībā no plānotā pacientu skaita. Dažreiz piegāde notiek reizi mēnesī, citreiz reizi divos mēnešos. "Jaunķemeros" dūņas tiek izmantotas lielos apjomos – vidēji nepieciešama viena tonna dienā, lai procedūras nodrošinātu vidēji 150 pacientiem dienā. Mēneša laikā dūņu apjoms var sasniegt aptuveni 40 tonnas. No katras tonnas apmēram 900 kilogrami dūņu pēc procedūrām tiek atgriezti atpakaļ dabā.

Atbilstoši Latvijas likumdošanai, kas nosaka, ka dūņas arī pieskaitāmas pie derīgiem izrakteņiem un tāpēc to ieguvei un izmantošanai ir jābūt racionālai, pēc procedūrām rehabilitācijas centrā tās tiek atgrieztas dabā, reģenerācijas baseinos. Vidēji piecu gadu laikā atjaunojas dūņu sanitārie parametri un fizikālķīmiskais sastāvs.

Pašlaik kā reģenerācijas vieta tiek izmantota agrākā dūņu ieguves vieta, un starp esošās un bijušās ieguves teritorijām ir smilšu valnis, kas novērš abu baseinu saskari.

Savulaik "Jaunķemeru" dūņu nodaļā strādāja māsiņa, kura no lipīgajām dūņām veidoja figūriņas – labos gariņus, un šo figūriņu kolekcija tika izstādīta nodaļā, radot siltu un mājīgu atmosfēru. Tā, līdzīgi kā šīs ārstnieciskās dūņas dziedina ķermeni, tās spēj iedvesmot arī dvēseli.