Kad prāts un ķermenis runā caur galvassāpēm! Kā regulēt savas emocijas

Sarunā "Emociju regulācijas loma galvassāpju pārvaldībā" piedalījās klīniskā un veselības psiholoģe, EMDR terapijas metodes lietotāja (2. līmenis) Daiga Zadināne un klīniskā psiholoģe, KBT speciāliste Kristīne Dūdiņa, apspriežot emocionālo regulāciju un tās nozīmi galvassāpju pārvaldībā.

Intensīvi emocionāli stāvokļi vai šķietams emociju iztrūkums var kalpot par trigeri gan biežai un intensīvai sāpju piedzīvošanai, gan sāpju hronificēšanas procesam.

Psiholoģe Kristīne Dūdiņa uzsver, ka ir būtiski jau laikus pamanīt šos trigerus un atrast veidus, kā atslābināties, nevis vēl vairāk sasprindzināties. Optimistiska attieksme un uz risinājumiem orientēta perspektīva var būtiski palīdzēt sāpju pārvaldībā: "Ieteikums būtu pielāgot dienas plānu, nevis uzreiz būt katastrofiskās domās par to, cik viss būs briesmīgi, kā viss ir sabojāts... Tas ietekmē mūsu emocionālo reakciju "nav forši, bet es tikšu galā"."

KBT speciāliste Kristīne Dūdiņa norāda, ka, lai gan dažādas metodes var nepanākt to, ka paliekam brīvi no sāpēm, tās tomēr vienalga var palīdzēt samazināt sāpju intensitāti, biežumu un ilgumu, galu galā uzlabojot dzīves kvalitāti. Mūsu pretošanās, sāpju nepieņemšana, vēlēšanās pilnībā atbrīvoties no sāpēm uzliek papildus diskomfortu un spiedienu. Ir stress un diskomforts no sāpēm, tad vēl nāk klāt ciešanas, no tā, ka negribam šīs sāpes.

"Sāpēm dažkārt var būt kāda slēpta funkcija. Piemēram, ja man sāp, tad, iespējams, varu saņemt papildu rūpes un uzmanību, kas man pietrūkst, vai jau ir pietrūcis labi sen," piebilst Daiga Zadināne.

Tieši tas pats attiecas uz bērniem! Dūdiņa uzsver, ka pārmērīgs vecāku satraukums par bērna diskomfortu var radīt pretēju efektu, veicinot bērna pārmērīgu reakciju uz nelielām sāpēm un diskomfortu, tādējādi pastiprinot trauksmi un bezspēcības sajūtu.

Daiga Zadināne skaidro: "EMDR (ackustību desensibilizācijas un atkārtotas apstrādes terapija) terapija, kas radās 80. gadu beigās, sākotnēji tika izstrādāta kā metode, kas izmanto dabīgas acu kustības vai cita veida bilaterālu, mainīgu stimulāciju emocionālas spriedzes mazināšanai. Laika gaitā tā tika papildināta un attīstīta par pilnvērtīgu psihoterapijas pieeju. Pamatā šai terapijai ir adaptīvas informācijas apstrādes modelis, kas nosaka, ka cilvēka pieredze adaptīvi tiek apstrādāta noteiktā veidā. Kad cilvēks piedzīvo kādu notikumu, smadzenēs aktivizējas prefrontālais kortekss, kas darbojas kā smadzeņu "kontroles panelis" un palīdz pieredzi apstrādāt. Šajā procesā dažādas smadzeņu struktūras mijiedarbojas, un ar laiku pieredze tiek integrēta ilgtermiņa atmiņā."

Psiholoģe Daiga Zadināne izmanto tēlainu piemēru, lai izskaidrotu EMDR terapijas darbību. Viņa saka: "Man to patīk iztēloties it kā smadzenēs būtu liela bibliotēka, kur dažas grāmatas ir atvērtas, ikdienā mēs tās izmantojam, bet tās, kuras ikdienā neizmantojam, ir aizvērtas un atrodas ilgtermiņa atmiņas plauktā. Ja kāda pieredze neapstrādājas adaptīvā veidā, tad iztēlojos to kā grāmatu ar izplēstām lapām, kuras izmētātas dažādos bibliotēkas nostūros, tiklīdz kāds tās pabaksta, tad konkrētā pieredze aktualizējas smadzenēs."

Zadināne turpina, ka EMDR terapija, izmantojot mainīgu, bilateriālu stimulāciju, piemēram, dabīgas acu kustības (cilvēks seko ar acīm līdzi pirkstiem), pieskārienus (vienu no pozām mēdz dēvēt par "tauriņa apskāvienu"), vibrācijas vai skaņu signālus, palīdz šo "izkaisīto" informāciju savākt un atkārtoti apstrādāt adaptīvā veidā.

Šis process tiek veikts pēc ļoti strukturēta protokola, kurā tiek uzrunāti dažādi pieredzes aspekti, jo mūsu pieredzes saglabājas dažādās modalitātēs – domās, emocijās, fiziskajās sajūtās un pat neirobioloģiskajās smadzeņu struktūrās. Terapijā tiek uzrunāti visi šie aspekti, lai aktualizētu konkrēto pieredzi. Tiek lūgts novērtēt, cik lielu distresu jeb nepatīkamu stresu cilvēks izjūt, un tiek veikta bilaterālā stimulācija, kas bieži vien ietver acu kustības. Cilvēks, sekojot terapeita pirkstiem, domā par konkrēto pieredzi kopumā vai kādu tās aspektu, un šādi tiek veikti vairāki kustību piegājieni, palīdzot apstrādāt šo pieredzi.

"Uzsvēršu, ka EMDR terapija nav tikai acu kustināšana. Ir ļoti svarīgas terapijas fāzes, kur notiek cilvēka iepazīšana, izpētīta sāpju pieredze un trigeri, citas grūtības, ar kurām cilvēks ir ieradies. Svarīga ir arī stabilizēšanas fāze, pārliecināšanās, ka cilvēkam ir pietiekami daudz adaptīvās pieredzes un resursu," stāsta Daiga Zadināne.

"Gala risinājums ir cilvēkā pašā. Viņš ir eksperts savas dzīves pieredzē, tikai pašam cilvēkam ir tieši viņa smadzenes. Mēs varam viņam palīdzēt nonākt līdz šiem risinājumiem, bet atbilde ir viņā pašā," norāda Daiga Zadināne.

Savukārt Kristīne Dūdiņa pievēršas kognitīvi biheiviorālai terapijai (KBT), uzsverot, ka tā strādā ar cilvēka iekšējo filtru, ar kuru mēs uztveram realitāti. Viņa norāda, ka mūsu prāts ļoti ātri iziet cauri situācijas novērtējumam un emocionālajām reakcijām. Viens no pamatelemtiem, kas terapijas laikā tiek apskatīts, kā cilvēkam izaicinošās situācijās vai situācijās, kas rada pārmērīgi stresu, šis automātiskais process notiek.

Dūdiņa arī precizē: "KBT nemāca pozitīvo domāšanu – tas nav par to, ka vienmēr jāraugās uz visu pozitīvi. Bieži tiek kļūdaini uzskatīts, ka darbs ar domāšanu nozīmē vienkārši pozitīvu attieksmi. Patiesībā KBT palīdz cilvēkam koriģēt domāšanas novirzes, kas veicina pārmērīgi negatīvu vai katastrofizējošu uztveri, līdz ar to pastiprina bezspēcības un depresijas stāvokļus, pārmērīgu trauksmi.

"Mēs izpētām cilvēka sāpju pieredzi, kurās situācijās šīs sāpes rodas. Mēs strādājam ar trigeriem, bet dziļākā līmenī. Jau 20-30 gadus atpakaļ tika izpētīts, ka izvairīšanās no trigeriem ilgtermiņā nav palīdzoša stratēģija. Protams, ir daži trigeri no kuriem mēs varētu izvairīties. Ja cilvēks ar trigeriem izmanto tikai izvairīšanos, tad viņu jūtīgums tikai pieaug, arī trigeru skaits pieaug. Izpētot to, kā cilvēks darbojas situācijās, kas var izprovocēt, mēs varam samazināt viņu jūtīgumu pret trigeriem. Strādājot ar stresa reakcijām šajās situācijās, kā uztver situācijas, izmantojot dažādas apzinātības un relaksācijas metodes," norāda Dūdiņa.

Turklāt pašas sāpes bieži vien kļūst par stresa izraisītāju, veidojot tādu kā apburto loku. Cilvēks sāk bažīties par to, ka sāpes atkal parādīsies, un, tiklīdz parādās pirmās sāpju pazīmes, tas izraisa stresa reakciju. Šis stress savukārt var pastiprināt sāpes, radot vēl lielāku emocionālo un fizisko slodzi. Terapijā tiek strādāts ar sāpju radītajām izmaiņām cilvēka uztverē un domāšanā, lai mazinātu risku ieslīgt šajā sāpju un stresa cilpā.