"Varēju aizmigt stāvus" – Jolanta par pieredzēto pēc krūts vēža diagnozes

"Krūts vēzi man atklāja ultrasonogrāfijas laikā," stāsta Jolanta. "Ginekologs iepriekš bija ieteicis veikt regulāras pārbaudes manas ģimenes veselības vēstures dēļ. Ultrasonogrāfijas laikā ārsts pamanīja kaut ko aizdomīgu, un es uzreiz sapratu, ka tas varētu būt vēzis. Mamogrāfija neko neuzrādīja, bet atkārtota ultrasonogrāfija apstiprināja, ka audzējs ir – mazs, bet ir. Pēcāk biopsijā noskaidrojās, ka veidojums ir ļaundabīgs. Ja pirms diagnozes man nekas nesāpēja, tad pēc tās sāku just, ka krūtī kaut kas aug, un tas nav labi. Iestājās liels nogurums – varēju aizmigt stāvus un nevarēju izturēt dienu bez snaudām. Uzsākot staru terapiju, neļāvos nogurumam. Turpināju kustēties, sportot, jo zināju, ka nedrīkstu "iegulties"," atklāj Jolanta.

"Ultrasonogrāfijas dienā, saņemot rezultātus, pirmajam zvanīju vīram. Viņš ir mana mūra siena – es neatceros, ko viņš teica, bet tas iedvesa manī mieru. Nākamais zvans bija mammai, kura ir otrs stiprais balsts. Ziņu pavēstīju arī māsai un, protams, paralēli – abiem dēliem. Tomēr, lai arī bija šoks, es neļāvu sev domāt par sliktāko. Aptuveni divdesmit gadus esmu palīdzējusi ar komunikācijas aktivitāšu veidošanu onkoloģijas pacientiem, tāpēc esmu redzējusi daudz stāstu ar pozitīviem iznākumiem. Man bija skaidrs – šī slimība ir uzvarama, tikai priekšā gaidāms smags darbs," skaidro sieviete.

Jolanta jau iepriekš intuitīvi jutusi, ka dzīves laikā var nākties saskarties ar onkoloģiskām problēmām: "Es neesmu sev jautājusi, kāpēc tas notika ar mani, jo jutu, ka gadījumā, ja kādreiz piedzīvošu veselības problēmas, tās būs saistītas ar onkoloģiju. Varbūt tāpēc arī nolēmu palīdzēt onkoloģijas slimniekiem ar to, ko daru profesionāli – komunikāciju."

Jolanta atzīst, ka viens no lielākajiem pārsteigumiem bija vēža ārstēšanas izmaksas, kuras Latvijā nosedza valsts: "Kad uzzināju, kādas summas jāmaksā par zālēm, biju satriekta. Ja man būtu jāmaksā 50 000 eiro mēnesī par zālēm, man nebūtu tādas naudas. Par laimi manā gadījumā zāles apmaksā valsts, un man ir apdrošināšana, kas sedz visus izmeklējumus. Tomēr es zinu, ka daudziem cilvēkiem ir jāsaskaras ar milzīgiem izdevumiem. Man tas ir nesaprotami."

"Pēc operācijas turpināju strādāt, pat no slimnīcas sūtīju e-pastus klientiem," Jolanta atceras. "Laikā, kad bija staru terapija, es deleģēju vairāk uzdevumu komandai un pati fokusējos uz stratēģiskajiem jautājumiem." Jolanta atklāj, ka viņas diagnozes ārstēšanai tika veikta krūts operācija, kurā izgrieza ļaundabīgo veidojumu, kam sekoja staru terapija 19 reizes. Šobrīd viņa turpina hormonu terapiju, kas paredz zāļu lietošanu ne mazāk kā piecu gadu garumā, kā arī regulāru veselības pārbaužu veikšanu.

Sports ir būtiska Jolantas dzīves daļa, un viņa neļāva slimībai to atņemt: "Uz pirmo zumbas nodarbību aizgāju trīs nedēļas pēc operācijas. Pēc slimnīcas man ļoti vajadzēja atkal būt kustībā. Jautāju ārstam, vai drīkstu nodarboties ar dažādām aktivitātēm atlabšanas periodā, un viņš atbildēja, ka tas jādara, lai pēc iespējas ātrāk atgrieztos labā fiziskajā formā. Ar katru dienu varēju izdarīt arvien vairāk. Es pat aizgāju uz balli – operācija bija 14. decembrī, bet nedēļu vēlāk jau dejoju augstskolā "Turība"."

Jolanta stāsta, ka viņas dzīve šobrīd sadalīta divās paralēlās realitātēs: "Viena dzīve ir tā, kur es cenšos balansēt uz pozitīvām domām, otra – skarbā realitāte, kur dalos pieredzē ar citām sievietēm "vēža čatā".

Man ir divi bērni, un piedzīvotais nozīmē, ka vairāk bērnu man noteikti nebūs. Man piecus līdz desmit gadus būs jālieto zāles, kas nomāc hormonus. Kad sāku lietot zāles, man bija jāmācās sadzīvot ar pārmērīgu svīšanu, kas šobrīd ir pārgājusi, jo ķermenis pie zālēm ir pieradis, un miega traucējumiem, kas raksturīgi cilvēkiem, kuri ir par mani desmit gadus vecāki. Klāt nācis svars – pieci kilogrami mēneša laikā, bet vienu kilogramu esmu dabūjusi nost, sportojot un sekojot līdzi uzturam."

Viņa uzsver, ka domāšanai ir liela nozīme: "Ja varētu pagriezt laiku atpakaļ, es noteikti būtu meklējusi palīdzību pie psihologa, lai nesagaidītu savu vēža diagnozi ar domu, ka tā visu dzīvi ir bijusi neizbēgama. Mana dzīves pieeja ir pragmatiska – es skaitu, cik gadus man vēl jābūt šeit, lai sagaidītu, kad izaug mans jaunākais dēls. Vienmēr esmu steigusies dzīvot un nestāvēt uz vietas!"

Jolanta ir pateicīga slimībai par perspektīvas maiņu: "Iepriekš es visu laiku dzīvoju stresā par nepabeigtiem darbiem un izdarīto. Tagad esmu sapratusi – ja kaut kas netiek izdarīts laicīgi, tā nav mirstamā kaite. Termiņus vienmēr var pagarināt."

Noslēgumā Jolanta uzsver, cik svarīgi ir regulāri veikt pārbaudes: "Vienmēr regulāri esmu apmeklējusi ārstus, un tas, ka man vēzi atklāja tik agrā stadijā, ir tieši šīs apzinīgās pieejas dēļ. Pat ja asins analīzes ir labas un neko krūtī nesataustāt, veiciet regulāras pārbaudes."