Vācijas Konstancas Universitātes pētnieki apšaubījuši kopš renesanses laikiem pastāvošos pieņēmumus par pievilcīgāko sievietes ķermeņa formu. Tā vairs neesot sakarība jeb attiecība starp vidukli un gurniem (WHR).
Pētījumā, kas publicēts 4. oktobrī žurnālā "Scientific Reports", Vācijas Konstancas Universitātes pētnieki apgalvo, ka nevis vidukļa un gurnu proporcija, bet gan izliektais "S" siluets (no krūtīm līdz augšstilbiem), kā tas bijis Merilinai Monro vai ir Kimai Kardašjanai – "ir labāks sievietes ķermeņa pievilcības rādītājs". Viņi saka, ka šī forma un nevis precīzi mērījumi centimetros, ir tas, kas jāpamana, sevi novērtējot spoguļattēlā.
Jaunajā pētījumā tiek apšaubīti iepriekšējie secinājumi, ka vidukļa un gurnu attiecība 0,7 – kad viduklis ir par aptuveni 30 procentiem mazāks nekā gurni – ir ideāls sievietes skaistuma rādītājs. Lai gan vidukļa un gurnu attiecība jau izsenis tiek asociēta ar auglību un veselību, zinātnieki apgalvo, ka runa nav tikai par "perfektām" proporcijām.
Pētījumā konstatēts, ka lielākiem augumu tipiem kopējais izliekums ir svarīgāks pievilcības uztveres faktors un nevis konkrēts vidukļa izmērs.
Smieklīgi, mēra ko mērīdams, pēta, ko pētīdams, viena formula neeksistē. Gadsimtiem ilgi vidukļa un gurnu attiecība tika uzskatīta par vissvarīgāko faktoru, nosakot "ideālo" sievietes formu, bet par vīriešu ideālu uzskatīja tā saucamo "tēta augumu", kam ar atlētiskiem sasniegumiem ir maz sakara. Kopš renesanses, šī ar evolūcijas psiholoģiju saistītā ideja, kad uzskatīja, ka WHR 0,7 varētu liecināt par labu reproduktīvo veselību (jeb – platāki gurni un lielāks tauku sadalījums ķermeņa apakšdaļā liecina par labāku veselību un auglību), nav tikusi apšaubīta. Tomēr nesenais pētījums apstiprināja, ka pievilcīgākā sievietes ķermeņa noteikšana var nebūt matemātiska formula.
Lai šo teoriju apstiprinātu, profesors Ronalds Hībners un viņa komanda veica eksperimentu, izmantojot vienkāršus sieviešu torsu līniju zīmējumus. Zīmējumi tika manipulēti tā, lai WHR un izliekuma pakāpe būtu saskaņoti. Dalībniekiem – 80 vīriešu un sieviešu lielajai grupai – tika lūgts novērtēt katra zīmējuma pievilcību skalā no vienas līdz 100 ballēm.
Kā jau tas bija gaidāms, zīmējumi ar 0,7 WHR tika novērtēti kā vispievilcīgākie. Zīmējums ar 0,7 WHR saņēma vidēji 74 pievilcības punktus, bet zīmējums ar tādu pašu ķermeņa svaru, bet ar taisnāku figūru (attiecība 1:1) saņēma tikai 54 punktus.
Otrajā eksperimentā pētnieki mainīja apstākļus, lai izolētu izliekuma ietekmi. Šajā gadījumā WHR un izliekums vairs nebija pilnīgi saskaņoti. Daži zīmējumi bija veidoti ar pārspīlētiem izliekumiem, kā tas notiek ar korsetēs savilktām, ekstrēmām līknēm, bet citi bija gandrīz taisni. Pēc tam 98 cilvēku grupai tika lūgts novērtēt jaunos zīmējumus. 0,7 WHR joprojām tika uztverts kā pievilcīgākais siluets slaidākiem augumiem, bet lielākām figūrām izliekums izrādījās dominējošais pievilcības faktors, nevis precīza proporcija. Precīzāk, 0,7 WHR lielākām formām saņēma viszemāko novērtējumu – tikai 17 punktus no 100 iespējamajiem. Vispievilcīgākie ķermeņi bija tie, kuriem bija vislielākais izliekums neatkarīgi no izmēriem.
Noslēgumā Konstancas Universitātes pētnieki ierosina mainīt mūsu izpratni par sievietes skaistumu. Lai gan vidukļa un gurnu attiecība ilgu laiku ir bijusi galvenais pievilcības noteicējs, jaunie pētījumi liecina, ka skaistuma noteikšana ir daudz neizprotamāka, nekā uzskatīts iepriekš.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
