"Tā nebija pastaiga parkā, bet varēja būt daudz sliktāk" – Irinas cīņa ar krūts vēzi

Ja pati slimība nav nekas tāds, ko cilvēks vēlētos, tad starp vēža slimniekiem Irinas gadījums ir veiksmes stāsts. Līdz tādai apziņai gan bijis jānonāk, izcīnot daudzas iekšējas emocionālās cīņas. Starp tām iedvesmu smēlusies pat no uzņēmuma vadības darbā. Tomēr pilnīgi viss ir atkarīgs no paša sākuma – slimības atklāšanas savlaicīgi, kad vēl ir pietiekami daudz iespēju ar to cīnīties, tāpēc Irina iesaka sievietēm nekad neatlikt skrīninga iespējas.

"Viss sākās 2023. gada pavasarī, kad es pati sev sataustīju veidojumu krūtī," stāsta Irina. "Sākumā nebija tā, ka uzreiz sapratu – ir jāskrien pie ārsta, tomēr piezagās doma, ka tur ir kaut kas tāds, kam tur nevajadzētu būt. Kā droši vien daudzi līdzīgā situācijā, es šo problēmu mazliet atliku… Man bija skaidrs, ka kaut kas būs jādara, un tomēr apmēram pēc mēneša pierakstījos vizītei pie ārsta, pie sava ginekologa, un tad jau tālāk man parādīja tos nākamos soļus. Aizgāju, veicu mamogrāfiju un tad pierakstījos pie krūts ķirurga uz konsultāciju – tādā veidā tas process iesākās. Protams, ka tas nebija nekas gaidīts! Domāju, ka nevienam kas tāds nav īsti gaidīts. Turklāt ģimenē vēzis, tieši krūts vēzis, mums nav bijis. Man mamma ir aizgājusi ar vēzi, taču ar cita veida, tāpēc tas bija tomēr negaidīts moments."

Irina sastapās ar pozitīvu pieredzi saistībā ar Zaļo koridoru – tas tiešām viņas gadījumā darbojās. Uzreiz tika nozīmēti visi izmeklējumi, tie tika sarakstīti pa datumiem. Pašai nebija jāmeklē un jāskrien, jo Zaļais koridors nostrādāja.

"Es teiktu, ka krūts vēzi man diagnosticēja savlaicīgi, jo to atklāja otrajā stadijā. Vēlāk arī tika konstatēts metastātisks process limfmezglā, bet tas arī otrajā stadijā, un tā arī palika bez izmaiņām," stāsta Irina.

Par pacienti ar krūts vēzi Irina Krasta kļuva, strādājot starptautiskā uzņēmumā, kas nodarbojas ar atjaunojamās enerģētikas projektiem, un viņa vada šī uzņēmuma pārstāvniecību Baltijas valstīs.

"Ar darbu man ir tāds īpašs stāsts… Lielākā problēma, kā sapratu, bija manā galvā, uztverē. Kā nu tagad būs? Uzzināju diagnozi, uzzināju kāda terapija man stāv priekšā, un pirmā lielākā baža bija par to, ko es darīšu, kad man nebūs mati, kā es iešu uz darbu, kā es piedalīšos sapulcēs, visi redzēs un tamlīdzīgi… Taču darba vietā man bija ļoti labs piemērs, jo mūsu lielā globālā uzņēmuma dibinātājs arī jau vairākus gadus sirgst ar vēzi. Un apmēram desmit gadus atpakaļ, kad viņam šo slimību atklāja, viņš vienkārši izsūtīja e-pastu uz visām kompānijas adresēm visā pasaulē: "Man ir tāda un tāda diagnoze, prognozes tādas, analīzes tādas", un ar to viņš komunikāciju padarīja tik ļoti vienkāršu. Tas bija pirmais, ko arī es izdarīju tad, kad pēc konsīlija lēmuma diagnoze tika apstiprināta un bija zināms, kāds būs ārstēšanas kurss.

Uzsākot terapiju, viņa uz neilgu laiku atvērusi slimības lapu, jo trūka pieredzes, ko nozīmē ķīmijterapija. "Neviens no mums to nezina, kamēr nav saskāries. Darba devējs bija ļoti atbalstošs. Pēc pusotra mēneša es atgriezos darbā, un tad es varēju iespēju robežās arī turpināt strādāt," stāsta paciente.

Ārstēšanās vēl nav galā, pavisam ir bijuši astoņi ķīmijterapijas kursi pirms operācijas. Tā ir tā "niknā ķīmija", no kuras tiek zaudēti mati un ir pārējās izpausmes. Tad šī gada janvārī tika veikta krūts operācija. Pēc tās ir iziets starošanas kurss, un patlaban Irina turpina mērķterapiju, kas ietver arī ķīmijterapijas kursu līdz šī gada beigām.

"Man ir grūti pateikt, vai viss jau ir aiz muguras, tomēr, ņemot vērā, ka es turpinu ārstēties un esmu uzskaitē pie ārsta un nododu analīzes, tad psiholoģiski es vēl neesmu gatava justies tik droši, ka viss jau būtu labi atrisinājies. Tomēr rezultāts ir pozitīvs, un turpinu šo ceļu, cerot uz labāko," pauž Irina.

Paciente jūtas gandarīta, ka viņas vēža paveidam visi medikamenti ir kompensējami, un uztver to kā veiksmi, uzzinot stāstus apkārt sabiedrībā, kad vienai lokalizācijai medikaments ir kompensējams un citai pēkšņi nav.

Operācija viņas gadījumā ir bijusi krūti saudzējoša, un nekļuva aktuāls krūšu korekcijas jautājums. Irina smejas, ka sākumā cerējusi uz zināmiem ieguvumiem nelaimē, jo vispār bija iespēja ievietot implantus, taču ārstējošais ķirurgs viņu no tā atrunājis, ka nevajagot to darīt viņas sākotnējā fāzē. Patlaban viņa jūtas tā, ka neko šai ziņā nedarīšot.

Irina sākumā apsvērusi vispārēju mastektomiju, jo domājusi, ka vieglākais veids, kā no vēža problēmas atbrīvoties, ir atbrīvoties no abām krūtīm. Ja nebūs kur rasties, tad nebūs arī slimības, par ko bijušas vairākas sarunas ar ķirurgu. Viņš katru reizi ļoti akurāti mēģinājis Irinu no tā atrunāt. Irina saprot, ka citām sievietēm tas tiešām varētu būt risinājums, tāpat uzzinājusi par vēža paveidu, kas ir ģenētiski pārmantots, kur varbūtība ar vēža atgriešanos ir daudz lielāka, tāpēc tad mastektomija ir standarta risinājums, bet krūšu rekonstrukcija ir lielisks instruments, kā turpināt dzīvot tālāk.

"Citām sievietēm gribētu ieteikt nebaidīties, bet, protams, ka tik un tā sanāks baidīties, jo nevar nebaidīties no šīm lietām, bet aicinu nebāzt galvu smiltīs," pauž Irina. "Kaut arī es nedaudz vilcinājos ar pirmo vizīti pie ārsta, man tomēr bija skaidrs, ka es neaizvēršu acis uz šo problēmu un es iešu visu ārstniecības ceļu līdz galam, kas man tiks nozīmēts un nolēmu paļauties uz ārstiem."

Viņa iesaka noteikti izmantot skrīninga iespējas. "Manā gadījumā valsts apmaksātai skrīninga mamogrāfijai nebija pienācis laiks, jo man vēl nebija 50 gadu tobrīd, kad atklāju sev šo veidojumu, bet iesaku noteikti izmantot tās iespējas un pārbaudīties. Tagad, esot ārstniecības procesā, es redzu, cik izplatīta ir šī problēma, tāpēc tas "bubulis" varbūt jānormalizē, arī jāsaprot, ka tas var gadīties ļoti daudzām sievietēm. Jāizmanto visas iespējas izmeklēties un pēc iespējas ātrāk uzsākt ārstēšanos," uzsver paciente.

"Lietas notiek, kā notiek, un no tām nevar izbēgt. Man ir ļoti daudz pozitīvo momentu – savlaicīgs atklāšanas brīdis un savlaicīga terapijas uzsākšana, arī nonākšana drošās rokās pie kompetentiem ārstiem, darba devēja atbalsts, draugu atbalsts, kas stāvēja man blakus un palīdzēja. Arī citas daudzas tādas sadzīviskas lietas," skaidro Irina.

"Ar mani tas ir noticis, kad bērni ir jau samērā lieli un patstāvīgi, kad nav viņiem katru dienu jāstāv klāt un kaut kur jāved. Te ir daudz lietu, kas ir pozitīvas. Tā nebija nekāda pastaiga parkā, bet tas varēja izvērsties daudz sliktāk," uzskata paciente.

Tā ir pavisam reāla un pat ikdienišķa iespēja, kad lasām Latvijas Onkologu asociācijas un Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas skrīninga kampaņas saukli – "Pārbaudi krūtis, lai dzīvotu!"