"Kā lai es smaidu, dzemdējot mirušu bērnu?" Karolas stāsts

Karola Minka-Pētsa ir jauna, dzīvespriecīga sieviete. Ikdienā viņa ir auklīte bērnudārzā un papildus piestrādā kā grima māksliniece. Pareizāk sakot, strādāja, jo šobrīd gatavojas sagaidīt pasaulē savu meitiņu.  

Pirms gada viņa zem sirds nēsāja zēnu. Viņa vārds bija Augusts, par godu Karolas vecvectēvam, kurš savulaik bija brašs dzimtenes aizstāvis. Karola un viņas vīrs Mihkels jau sen bija vienojušies, ka pēc kāzām viņiem būs mazulis. Pēc sešu mēnešu centieniem grūtniecības testā parādījās ilgi gaidītās strīpiņas.  

Sieviete stāsta, ka pirmā grūtniecība bijusi ideāla. "Viss bija perfekti. Nekādu sūdzību – ultrasonogrāfijā viss bija labi, svars normā, vārdu sakot, nekādu raižu. Pirmajā trimestrī vien dažas dienas bija nelabumi..."  

"Viss bija perfekti. Mēs bijām sagatavojušies mūsu bērna dzimšanai." Tomēr gaidības noslēdzās šokējoši, Karolai bija jādzemdē mazulis, kura sirds vairs nepukstēja.  

Kopumā laimīgā un apmierinātā Karola pēdējo vizīti pie vecmātes pirms noteiktā dzemdību datuma tomēr gaidīja ar bažām. Viņai skaidri atmiņā palicis datums: 29. decembris. "Man šķita, ka mazuļa galva nav lejā, un biju pieņēmusies svarā vairāk nekā iepriekš. Mēneša laikā klāt bija nākuši divi kilogrami, kopumā grūtniecības laikā – divpadsmit. Tajā pašā laikā tas nebija pārāk daudz, un vecmāte man jau iepriekš bija teikusi, ka mana vēdera izmērs skaitļos ir kā paraugs no mācību grāmatām..."

Karola nosvērās, bet vecmāte neko par svaru neteica. Taču, kā jau tas mēdz būt pirms dzemdībām, viņa jautāja, vai Karola baidās no dzemdībām. "Es atbildēju, ka, protams, baidos, bet tas vienkārši ir jādara..." Karola atceras, ka vecmāte tad uzdevusi arī citu jautājumu: vai viņa vispār bija gatava palikt stāvoklī. "Protams, mēs bijām gatavi! Es nesapratu, kā tas saistās ar bailēm no dzemdībām... Katrā ziņā tas jautājums bija negaidīts." Tomēr īstie pārsteigumi vēl tikai sekoja. Vecmāte lūdza Karolu apgulties, lai paklausītos mazuļa sirdspukstus.