Kad jūties ne savā ādā jeb izdegšanas un depresijas brīdinājuma signāli

Nomāktību var salīdzināt ar biezu segu, kas klājas pāri cilvēka dzīvei. Tās ietekmes lauks ir visai plašs – no darba pienākumu veikšanas līdz attiecībām ar ģimeni un draugiem. Pirmie simptomi parasti izpaužas nemanāmi – sākotnēji cilvēks var justies noguris, izsmelts vai vienkārši "ne savā ādā", taču vēlāk šīs sajūtas padziļinās. Aktīvam un azartiskam cilvēkam iemīļotas aktivitātes vairs nesagādā prieku vai pat šķiet apgrūtinošas. Ilgstoša nomāktība, līdztekus fiziskam izsīkumam, motivācijas trūkumam un grūtībām koncentrēties, īpaši tad, ja tā ilgst vairāk nekā divas nedēļas, var liecināt par depresīviem traucējumiem jeb depresiju, kurai nepieciešama profesionāla palīdzība. Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka no depresija cieš vairāk nekā 280 miljoni cilvēku visā pasaulē. Latvijā tie ir aptuveni astoņi procenti populācijas. Savlaicīga nomāktības atpazīšana un ārstēšana var palīdzēt novērst gan depresijas, gan citu nopietnu veselības problēmu attīstību.

Stress ir svarīgs mehānisms, kas miljoniem gadu nodrošinājis zīdītāju izdzīvošanu. Izdalītie stresa hormoni, piemēram, adrenalīns un kortizols, palīdz "uzasināt" maņas un mobilizēt ķermeni "cīņas vai bēgšanas" reakcijai, kas ir īpaši svarīga dzīvībai draudošās situācijās. Turpretim ilgstoša šī mehānisma aktivizācija rada veselu virkni negatīvu ķēdes reakciju. Tiek pārslogota sirds un asinsvadu sistēma, palielinot sirds slimību un hipertensijas risku, savukārt imūnsistēma zaudē spēju efektīvi cīnīties ar infekcijām. Papildu fizioloģiskā spriedze nereti izraisa galvassāpes, miega traucējumus un muskuļu saspringumu. Psihe tiek pakļauta negatīvam slogam, kas var izjaukt ikdienas līdzsvaru un pasliktināt attiecības ar tuviniekiem. Izšķiroši ir laikus atpazīt stresa pazīmes un izmantot efektīvas tā pārvaldības metodes, piemēram, relaksācijas tehnikas, veselīgu dzīvesveidu vai profesionālu atbalstu, īpaši, ja stress kļūst hronisks.

Dažādi psiholoģiski un fiziski faktori, kā arī noteikti "likteņa sitieni" var radīt apstākļus, kad cilvēks sāk ciest no trauksmes. Fiziski tā liek par sevi manīt kā sajūta, ka "sirds dauzās kā traka", elpa kļūst sekla un ķermeni pārņem trīce vai svīšana. Ilgtermiņā trauksme var samazināt koncentrēšanas spējas, kā arī pastiprināt emocionālu un fizisku izsīkumu. Darba vidē, piemēram, cilvēks var izvairīties no jauniem pienākumiem, saskarties ar grūtībām lēmumu pieņemšanā un komunikācijā, kas būtiski pasliktina darba kvalitāti, samazina produktivitāti un negatīvi ietekmē attiecības ar kolēģiem. Pētījumi liecina, ka dažādi trauksmes traucējumi skar aptuveni četrus procentus cilvēku. Elpošanas vingrinājumi, regulāras fiziskās aktivitātes un meditācija daļai var līdzēt trauksmes seku mazināšanai. Tomēr ievērojamu grūtību gadījumā ieteicams vērsties pie speciālista, kas palīdzēs strādāt ar trauksmi gan seku līmenī, gan tās pamatos.

Nerisinātas ieilgušas psiholoģiskas grūtības vai pēkšņi emocionāli satricinājumi var izraisīt miega un ēšanas rutīnas izmaiņas. Piemēram, daudzi ir piedzīvojuši situāciju, kur domas par gaidāmo eksāmenu vai darba novērtējumu "maisās" pa galvu un vairākas dienas neļauj pilnvērtīgi aizmigt. Traģiskākos gadījumos, piemēram, pēc tuvinieka nāves apetīte var pilnībā zust uz vairākām dienām. Šādas ķermeņa reakcijas uz vides stresoriem ir dabiska parādība un parasti izzūd, tiklīdz stresora ietekme mazinās – eksāmeni nokārtoti vai zaudējums pakāpeniski tiek emocionāli pieņemts.

Tomēr reizēm šīs izmaiņas var ieilgt uz vairākām nedēļām, mēnešiem vai pat gadiem. Ilgstošs kvalitatīva miega trūkums vai nepietiekams uzturs, vai abi reizē var radīt smagas sekas, piemēram, novājinātu imūnsistēmu, hronisku nogurumu, svara pieaugumu un vielmaiņas problēmas. Vēl bīstamāka ir šī cikla ietekme uz mentālo veselību, jo tas veido nebeidzamu apburto loku – emocionāli pārdzīvojumi ietekmē ķermeni, kas savukārt vēl vairāk pasliktina emocionālo stāvokli. Šādos gadījumos var rasties nomācoša bezspēcības sajūta, kas liecina, ka situācija kļuvusi nopietna un jāvēršas pie speciālista.

Prāts apstrādā tūkstošiem dažādu domu, daļa no tām ir neapzinātas un atkārtojas dienu no dienas. Kad domas par stresu un tā avotiem griežas nebeidzamā karuselī, to sauc par rumināciju jeb sarunvalodā par ruminēšanu. Domu saturs var atšķirties atkarībā no cilvēka un viņa mentālā stāvokļa, taču bieži vien tās saistītas ar neveiksmēm, bezcerību, neatrisinātiem konfliktiem vai citiem notikumiem, kas izraisījuši negatīvu pieredzi. Ruminācija kļūst īpaši problemātiska, kad tā sāk traucēt miegu, pasliktināt attiecības vai veicināt psiholoģisko pārslodzi, kas savukārt paaugstina depresijas un trauksmes risku.

Ikdienā cilvēki no šādām domām cenšas novērsties, pievēršoties dažādām aktivitātēm, kā pastaigām, lasīšanai vai spēlēm. Taču reizēm ar to nepietiek un ruminēšana atgriežas. Ja negatīvās domas pārvēršas par dominējošu prāta stāvokli vai rada vēlmi sev darīt pāri, tas ir skaidrs signāls, ka nepieciešama profesionāla palīdzība.

Mentālās veselības problēmas nav tikai sezonāla neērtība – tās var atstāt ilgstošu un graujošu ietekmi uz cilvēka dzīvi. Tieši tāpat, kā mēs rūpējamies par fizisko veselību visu gadu, arī emocionālajai labsajūtai nepieciešama pastāvīga uzmanība. Laikus atpazīti brīdinājuma signāli un piemērota terapija var būtiski uzlabot emocionālo stāvokli, atjaunojot līdzsvaru, dzīvesprieku un spēju veidot ciešas, kvalitatīvas attiecības ar apkārtējiem.

Avoti: