Kaspars Daugaviņš: dzelzs vīrs uz laukuma drīkst būt vienkārši cilvēks ārpus tā

Cik viegli ir būt nesalaužamam laukumā?

Skatītāji pierod pie uzvarām, un zaudētāji nevienam nepatīk. Kā ar to sadzīvot profesionālajā sportā? "Tā ir visgrūtākā daļa," saka Kaspars Daugaviņš. "Ir bijušas sezonas, kad ir kritumi, bet tā ir treneru pieredze un atbildība – salikt to "puzli" tā, lai uzvaras nāk. Arī apkārt ir jābūt līdzīgi domājošiem cilvēkiem, lai neļautu negatīvismam izplatīties komandā. Sporta līdzjutēji nav piekasīgi tāpat vien, viņi redz, ka kaut kas komandas iekšienē nav kārtībā. Taču es arī džekiem Slovākijā teicu – tās sezonas, kad iet labi, nav tās, ko visi atceras. Atceras, kad iet smagi un grūti, bet tu atrodi veidu, kā piecelties, iziet laukumā un uzvarēt. Tā rodas leģendas. Bet pa vienam to izdarīt nevar."

Vai vājums sportā ir pieļaujams?

Daugaviņš no vājuma nav baidījies: "Spēlējot KHL, man pēkšņi ne no šā, ne no tā sākās panikas lēkmes. Bija bail iet gulēt, nevarēju aizmigt, mēnešiem ar to cīnījos. Man pat komandas ārsts sēdēja blakus, kamēr aizmiegu, un es nebaidījos to lūgt. Prasīju komandas biedriem, vai kādam tā ir bijis, atradu vienu. Ja nebūtu prasījis, nezinātu. Viņš pastāstīja par savi pieredzi, – man palika vieglāk. Parunāju ar psihologu, – palika vēl vieglāk. Runāju par to arī ar žurnālistiem, un pēc tam jau Latvijas izlasē kāds pienāca par to pašu parunāties. No tā nav jākautrējas. Mums ir tik daudz pienākumu uzlikti laukumā, ka netiekam galā ne vien ar hokeju, bet reizēm arī ar pārējo dzīvi ārpus tā."

Vai hokejisti ir dzelzs vīri? Divas stundas laukumā – jā, bet beidzas spēle un sākas realitāte ar ģimenēm, attiecībām, ikdienas problēmām, tāpēc ir svarīgi runāt, saka Daugaviņš. Pieredzējušiem spēlētājiem jābūt tiem, kuri jau pašā sākumā pamana, ka ar komandas biedru notiek kaut kas nelāgs.

"Mūsdienās ir tik daudz iespēju saņemt palīdzību, pat ja ļoti negribas, lai komanda uzzinātu, aizej vismaz pie psihologa kaut kur ārpusē. Domāju, gan šīs iespējas, gan tas, ka sportisti kļūst arvien izglītotāki, veicina arī to, ka arvien mazāk sportistu pēc karjeras beigām nodzeras vai pazaudē sevi," teic Daugaviņš.