Sociālo mediju satura veidotājs Armands Jaunzems ir bijis gan dzīves viļņa galotnē, gan pašā apakšā: viņa pieredzē ir gan pagātnē atstātas vētrainas ballītes, narkotiku atkarība un pašnāvības mēģinājums, kas tikai tīrās veiksmes pēc neizdevās, gan spēcīga motivācija pašizaugsmei, sportiska disciplīna, draugu atbalsts un laimīga ģimenes dzīve šobrīd. Viesojoties vlogā "Emocijām dzimumu atšķirības nav. Par vīriešiem ar Armandu Simsonu", viņš atklāj – nekad nav kautrējies runāt par savām kļūdām, bet visu laiku no tām mācās, lai kļūtu par tādu džeku, kuram pats labprāt uzsauktu aliņu.
Domu gājienu var mainīt un vadīt
Pirms vairākiem gadiem Armanda Jaunzema dzīve bija nebeidzama ballīte, kas reizēm burtiski ievilkās uz vairākām dienām un kurā netrūka apreibinošu vielu, bet tīras drēbes bija reta greznība. Kādu rītu pamodies, Armands nolēma, ka ir piemērota diena, lai mirtu. Tīrās veiksmes pēc viņš tomēr izdzīvoja. Šobrīd Armands sporto, ir mīlošās attiecībās, cenšas rādīt labu piemēru draudzenes dēlam un mācās katru dienu dzīvot ar prieku.
"Es vēl neesmu tas vecis, kāds gribētu būt. Mans brālis man ir perfekts piemērs, kādam jābūt vīrietim," stāsta Armands. "Mēs agrāk kopā trenējāmies basketbolā, viņš mani vienmēr ir fiziski dzinis uz priekšu, bet pirms pāris gadiem atstāja mani uz pauzes. Tur vispār ir tāds stāsts, par kādu cilvēki domā, ka ar viņiem nekad nekas tāds nenotiks. Viņš dzīvoja ārzemēs, satika meiteni, ļoti ātri iemīlējās un jau pēc mēnešiem trim saderinājās. Bet nedēļu vēlāk viss bija cauri. Brālis atnāca mājās un atrada draudzeni guļam uz grīdas pēc kaut kādas lēkmes. Pāris dienas vēlāk viņa slimnīcā nomira. Kad kaut kas tāds notiek, visas ikdienas problēmas un sarežģījumi liekas bulšits. Kā kaut kam tādam tikt pāri? Ko mans brālis? Nevis salūza, bet gadu vienkārši trenējās, lasīja, tikās ar draugiem, viņš savu prātu apspēlēja tā, ka tika ar to galā. Viņš nav visu laiku bēdīgs, dzīve turpinās, un viņš dzīvo tālāk. Skatos uz viņu kā uz perfektāko piemēru, ka tu vari grozīt to aparātu savā galvā, kā vēlies, un nolemt, kā tu gribi justies."
Armands atzīst – labs piemērs ir ārkārtīgi svarīgs. Tāds ir arī kāds viņa draugs, ar kuru kopā noskrieta maratona distance: "Ja man būtu jādod citiem džekiem padoms, es teiktu, ka ir svarīgi, lai ir viens labs draugs, tāds check up body. Nevis tāds, kurš aicina iedzert, bet tāds, kurš pasaka – tu sen neesi bijis skriet."
Pat vislaimīgākajās attiecībās ir svarīgi nepazaudēt sevi
"Pirms pieciem gadiem mana problēma bija tā, ka es sevi vispār nemīlēju un necienīju, kas, manuprāt, daudziem džekiem ir problēma," saka Armands. "Bet tagad ir brīži, kad es pats sevi varu aizvest randiņā uz kino vai kartingiem, iziet pastaigāties uz pāris dienām pa mežu, jo zinu, cik ļoti man patiks uztaisīt sev kafiju un pasēdēt jūras krastā. Es gribu tādus foršus brīžus sagādāt draudzenei, bet arī pats sev to gribu dot. Nesen viens džeks intervijā pateica: "Es esmu tas čalis, kuram es gribētu uzsaukt aliņu." Ja nonāc tādā līmenī, tas ir veselīgi. Es vēl joprojām esmu ceļā uz pārliecību, ka pats sev esmu lielākā dāvana pasaulē."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
