Mūziķis un mūzikas producents Markus Riva (Miķelis Ļaksa) ne vienmēr ir bijis pašpārliecināts, fanu mīlēts un līdz ausīm iekšā tajā, ko mīl visvairāk, – mūzikā. Pusaudža gados viņš ne tuvu nav juties pieņemts un saprasts. Viesojoties vlogā "Emocijām dzimumu atšķirības nav. Par vīriešiem ar Armandu Simsonu", viņš stāsta – tieši skolā piedzīvotais bulings ir ļāvis kļūt par tādu personību, kāds viņš ir šodien, un spēt labi justies prožektoru gaismā, jo skatuves karjera var būt nežēlīga.
Skatuves profesijas neveicina drošību par nākotni
Markus Riva ir vieglāk lietojams vārds, it īpaši ārzemēs, un, iespējams, pašos pirmajos karjeras gados Markus Riva ļāva Miķelim Ļaksam justies drošākam un pārliecinātākam par sevi, kāpjot uz skatuves. Tomēr tie laiki sen ir garām, un mūziķis atzīst – abas šīs viņa personības daļas ir cieši saistītas: "Es nestaigāju maskās. Ir, protams, reizes, kad tāda jāuzliek, jo cilvēks, kurš klausās koncertu un par to maksā, ir pelnījis priecīgu seju. Izklaides industrija ir sava veida teātris. Psiholoģiskais slogs ir liels, un šai profesijai nākas daudz ko upurēt. Taču es arī kopumā sevi asociēju ar kaut ko priecīgu un pozitīvu."
Šobrīd Markus Riva jūtas iekšēji spēcīgs, viņam ir ļoti darbīgs posms – tikko izdots albums, turpinās dažādi televīzijas projekti, ir daudz pasākumu. "Kad esi aizņemts un pieprasīts, tas māksliniekam sagādā vislielāko prieku. Ir tik daudz stāstu par māksliniekiem norietā, kuri vairs nevienam nav vajadzīgi, un tad sākas lielas problēmas, kas arī mani mazliet biedē. Protams, domāju, kāds būšu pēc 30, 40 gadiem. Man labs piemērs ir mans opis, kurš līdz 89 gadu vecumam baudīja saviesīgo dzīvi, dejoja, gleznoja. Negribas, lai mans mentālais stāvoklis būtu atkarīgs no tā, cik pieprasīts esmu un ko cilvēki par mani domā," saka mūziķis.
Viņaprāt, cilvēki pārāk bieži sevi nevajadzīgi izkaisa sīkās lietās, un mentālā veselība cieš no soctīklu ierakstiem un cepšanās par to, ko dara politiķi vai ko citi par mums domā: "Jācenšas stāvēt tam visam pāri, būt bigger than this – kā mana jaunā albuma nosaukumā. Vajag mazāk sēdēt soctīklos, gaidot, kad citi tevi novērtēs, labāk aiziet uz mežu un sajust īsto dzīvi."
Emocijas nav tikai sievietēm
"Mēs neesam dzelzs vīri 24/7, drīkstam būt arī vāji," ir pārliecināts Markus Riva. "Apmēram pirms gada pirmo reizi mūžā piedzīvoju to, par ko biju dzirdējis tikai nostāstos: īsi pirms pasākuma, kas man bija jāvada, man uznāca tāda trauksme un panikas lēkme, ka no dīvāna nevarēju piecelties. Kaut kā jau saņēmos, savu darbu izdarīju un pat guvu no tā prieku, bet tas bija dīvains brīdis, un es pat īsti nezinu iemeslu. Varbūt tāpēc, ka janvāris ir tumšs un drūms mēnesis, kuru daudzi ar mokām pārdzīvo. Varbūt tā ir vienkāršota pieeja – vainot gadalaikus, bet, dzīvojot Latvijā, no tā nevar izbēgt, novembris un janvāris ir šausmīgi grūti izturams."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
