"Gribēja dzīvot, bet viņu nogalināja depresija." Mamma par savu cīņu ar šo slimību un dēla nāvi

Šis ir stāsts par depresiju – kādu impulsu izraisīta tā var būt, kā atpazīt tiem, kuri par to dzird pirmo reizi, vai pats cilvēks var sev palīdzēt un ko darīt līdzcilvēkiem. Renātei ir grūti runāt, jo vēl nav apritējis pat gads, kopš zemes klēpī bija jāgulda dēls, kuram lielā dzīve nupat tikai bija sākusies. Viņa vēl atrodas aktīvā sērošanas procesā, tomēr saprot šīs tēmas nozīmīgumu, tāpēc bija gatava izstāstīt savu dzīvi jeb sadzīvošanu ar depresiju. Vārdi abiem ir mainīti, jo esot gana daudz cilvēku, kuri uzskata, ka depresija nav nekāda nopietna slimība, tamdēļ "met šķību aci" uz tiem, kuri gatavi atklāti par to runāt. Renāte pati reiz mēģinājusi sev atņemt visdārgāko – dzīvību, bet pēcāk visu dzīvi centusies izvēlēties otro variantu – dzīvot. To pašu vēlējās arī Artūrs, tikai laikus nesaņēma palīdzību.

Saruna ir smaga mums abām – Renāte vairākkārt raud, bet es nemitīgi cīnos ar kamolu kaklā. Saistībā ar darbu Renāti pazīstu daudzus gadus un nekad nebūtu iedomājusies, ka aiz atbildīga amata valsts pārvaldes darbinieces, kura allaž smaida, izceļas ar koptu, glītu ārieni, pieņem svarīgus lēmumus, slēpjas tik baisa slimība kā depresija, kas reizumis viņu salauž tiktāl, ka pat nevar pakustināt ne rokas, ne kājas. Tāpēc viņa grib izstāstīt, kā tas ir, – lai sabiedrībā veidotos izpratne, cerams, arī pieņemošāka attieksme.

Renātei toreiz bija 29 gadi. Bija pagājuši seši gadi, kopš šķīrusies no bērna tēva, un trīs gadi, kopš bija izjukušas viņas pēdējās attiecības. "Jutos vientuļa – man bija atbildīgs darbs un ar bērnu biju situsies viena. Darbs bija vieta, kurā valda tikums – tur nomirt. Tu ej un pat nedomā, kas ar tevi notiek, – visas brīvdienas noguli, lai pirmdien vispār varētu aiziet uz darbu. Visi tavi orgāni signalizē, ka tā nevar, ka ir jāapstājas. Un apstāšanās notika, kad kaimiņi man nopludināja dzīvokli līdz tādam stāvoklim, ka tur nevarēja dzīvot," atminas Renāte.

Dēls uz laiku pārcēlās dzīvot pie tēva vecākiem, bet Renāte – pie saviem. Attāluma dēļ ar puiku biežas tikšanās nebija, bet pusgada laikā sieviete spēja savu dzīvokli savest kārtībā, taču tas bija milzu pārbaudījums. Arī nerviem. "Ģimenes ārste ieteica satikties ar psihiatri, kura savukārt man nozīmēja antidepresantus. Toreiz man bija arī nepietiekams ķermeņa svars – 54 kilogrami pie auguma 176 cm. Šiem medikamentiem gan ir pamatīga blakne – svara pieaugums, un tas man tiešām nāca klāt, taču zāles palīdzēja ikdienā tikt galā ar trauksmi," stāsta sieviete. Tiesa, reizi mēnesī tikšanās ar psihiatri notika neoficiāli, un arī diagnoze nekur nefigurēja, jo darba dēļ Renāte baidījās no iespējamām sekām. Kopš tā laika antidepresanti ir viņas ikdiena – pusotru gadu gan viņa zāles nedzēra. Tas bija otrās grūtniecības un meitas zīdīšanas periodā.

Artūrs vidusskolu absolvēja Covid-19 pandēmijas laikā. Mamma uz izlaidumu neaizgāja. Vairāku iemeslu dēļ. "Artūra māsai bija vecums, kad viņa varēja sarīkot histērijas no zila gaisa, un mani nervi, kā jau parasti, bija uzvilkti, turklāt biju noskumusi un vīlusies par dēla sekmēm. Ja 10. klasē viņš braukāja pa olimpiādēm eksaktajos priekšmetos un pat ieguva labus rezultātus, tad videni pabeidza diezgan vāji. Man sāpēja sirds, ka viņš palaidis pašplūsmā mācīšanos," stāsta Renāte.

Tomēr puika iestājās augstskolā, lai studētu datorzinības. Viņš bija izlidojis no mammas ligzdas – dzīvoja kopmītnēs, piepelnījās, bija kļuvis ļoti patstāvīgs. Vasarā pirms otrā studiju gada Artūrs kļuvis noslēpumains un vēlāk arī mammai paziņojis, ka kopā ar draugiem brauks uz Nīderlandi strādāt un augstskolā esot paņēmis akadēmisko gadu.