Vīrietis un seksuāli transmisīvās slimības  (3)

Gonoreja - parasti sākas ar zaļganbaltu izdalījumu parādīšanos no urīna izvadceļiem, sāpīgu urināciju. Izdalījumi parādās aptuveni nedēļu pēc inficēšanās. Iespējama arī slēptā forma, kad izdalījumu ir maz un dedzināšanas sajūta pēc urinācijas ir vāji izteikta. Bīstamākais ir tas, ka tavai partnerei šī saslimšana, to neārstējot, var radīt neauglību, tev pašam - impotenci.

Hlamidioze - saslimšanas pazīmes nav izteiktas un aprobežojas ar mazliet sāpīgu urināciju, un apsārtušu urīnizvadkanāla atveres vietu uz dzimumlocekļa galviņas. Neārstējot slimību, varētu būt sāpes dzimumakta laikā, iespējama arī impotence. Tavai partnerei hlamidioze var radīt neauglību.

Trihomonoze - saslimšanas pazīmes minimālas, līdzīgas kā hlamidiozei.

Ureaplazmoze vai mikoplazmoze - parasti norit bez izteiktiem simptomiem, bet negatīvi ietekmē citu uroloģisku vai STS ārstēšanu.

Sifiliss - saslimšana sākas ar sarkanas, nesāpīgas čūliņas parādīšanos uz dzimumlocekļa galviņas, sēklinieku maisiņa vai mutē. Pēc vairākām nedēļām šī čūliņa sadzīst un parādās izsitumi uz ādas. Slimība pāriet hroniskā formā un var beigties ar smadzeņu darbības traucējumiem vai pat ar nāvi.

Anoģenitālo herpess vīrusa infekcija - saslimšana sākas ar sāpīgiem pūslīšiem, čūliņām uz dzimumorgāniem, ir palielināti, jutīgi cirkšņu limfmezgli. Šī infekcija visbiežāk tiek nodota seksuālu kontaktu laikā, kad norit pati saslimšana jeb slimības uzliesmojums. Ļoti daudzi cilvēki ir kādi no herpes vīrusu nēsātājiem, bez noteiktām slimības izpausmēm. Ja ir stipra imūnsistēma, iespējams, ka ne viņi paši ar to saslims, ne arī inficēs partneri. Diemžēl anoģenitālā herpe nav 100% izārstējama, medikamentus parasti lieto akūtas slimības gadījumā.

Seksuāli transmisīvu slimību gadījumā, atkarībā no to veida, var būt izdalījumi no urīnizvadceļiem, sāpes un dedzinoša sajūta urinējot, dzimumlocekļa galviņas apsārtums, čūliņa, pūslīši, taču tikpat labi slimība var norisināties bez simptomiem.

Atsevišķā gadījumā cilvēks var būt arī tikai pārnēsātājs, t.i. viņa organismā šī STS infekcija mājo, bet pašam nav slimības simptomu, taču viņš var inficēt partneri. Šādā gadījumā noteikti arī pārnēsātājam nepieciešama profilaktiska ārstēšana.

Atceries, ka nedrīkst pašārstēties un lietot antibakteriālus medikamentus, jo, tikai apārstējot slimību, tā var pāriet hroniskā formā. Jāapmeklē dermatovenerologu, kurš veiks izmeklējumus, precīzi nosakot diagnozi un nozīmēs medikamentozu ārstēšanos. Turklāt katram no partneriem tiek pielāgota individuāla ārstēšana, nav viena universāla metode.