Jautājums: Mans stāsts ir skumja klasika. Kad ar sava bērna tēvu iepazināmies, bija milzu dzirksts. Nolēmām dibināt ģimeni. Mazais pieteicās 3 mēnešus pēc mūsu iepazīšanās, kaut laikam vajadzētu teikt satikšanās, jo, šķiet, ka šo cilvēku tā arī nebiju iepazinusi. Toties tagad katra jauna viņa personas šķautne man liek nicināt viņu.
Īsumā sakot, kad mazajam bija pusgads, atklāju, ka viņš mani krāpj. Meklē pērkamas sievietes portālos, un abi ar draugu "dalās". Man tas bija kas jauns (nezināju, ka tādas perversijas ir) un pilnīgs šoks... Likās, ka tā var būt kādā citā ģimenē, ne manā. Arī naudas viņam priekš mums nekad nebija. Par katru pirkumu bija cīniņš. Viņš gāja prom, un kad es neskrēju viņam pakaļ bija ļoti pārsteigts.
Tajā reizē, kad atklāju 5 sms no dažādam sievietēm ar "labu nakti velējumiem" un "paldies...!", sametu mantas maisos un izmetu ārā, kad viņš nāca mājās. Viņš visu, rupji lamājoties, savāca un pazuda. Pusgadu dzīvojām šķirti. Viņš nāca ciemos pie bērna, pirka zāles, kad vajadzēja un tēloja svēto. Man gribējās noticēt un es noticēju. Sākām dzīvot kopā neitrālā teritorijā. Viņš īrēja māju. Mūsu kopdzīve izrādījās katastrofa. Kad mana pieklājīgā māmiņu alga beidzās, es paliku bez iztikas līdzekļiem. Viņš definēja, ka man ir jumts virs galvas un esmu paēdusi, un tādējādi viņš rūpējas par mani. Neko citu lai negaidot. Bērnam viņš pirka lietas, bet tikai tās ko pats gribēja, ne vajadzīgās. Bija strīdi par naudu un par darbu sadali mājās. Īsāk sakot, dzīvojām kopā, jo man nav kur aiziet (ir kur, bet nav iztikas līdzekļu - kredīts par dzīvokli, īre, telefons utt..)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!