Parasti jāņem vērā daudzu faktoru mijiedarbība, nevis jācenšas noteikt tikai vienu faktoru, kas izraisījis saslimšanu. Z. Freids rakstīja, ka slimība, cik absurdi tas neizklausītos, ir izdevīga pašam slimniekam. Neskatoties uz to, ka slimnieku moka lielas fiziskās ciešanas, tās tomēr ir ne tik mokošas kā emocijas, kuras viņš nav gribējis apzināties.
Ļoti bieži bērni uz dažāda veida problēmām reaģē ar psihosomatiskām saslimšanām, it īpaši agrīnajā vecumā: jo mazāks bērns, jo izteiktāk tas uz grūtībām reaģē ar ķermeni. Pēdējā laikā pacienti pie psihologa vai pie psihoterapeita atnāk pēc ārsta nosūtījuma, ar vārdiem "Jums jārisina ģimenes problēmas". Tie ir pacienti ar tādām diagnozēm kā veģetatīvās nervu sistēmas traucējumi, somatoformi traucējumi utt. Protams, daudzi pacienti griežās pie palīdzības krīzes situācijās (tuva cilvēka zaudējums, depresija pēc šķiršanās, trauksme utt.), tomēr stacionārā nozīmīgai daļai pacientu papilddiagnoze ir psihosomatiskas saslimšanas. Tādēļ, ievērojot šo sakarību, mani kā psihologu ieinteresēja jautājums par to, kāda loma bērna saslimšanā ir ģimenei. Savam pētījumam izvēlējos bronhiālo astmu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!