Kā pārtraukt vērtēt sevi negatīvi? Ka mainīt to, kā es pati sevi redzu?  (1)

Atbild psihoterapeite Benita Griškeviča (konsultācijas Brīvības ielā 37, pieteikšanās pa telefonu 29204920 vai e-pastu benita@psihodinamika.lv):

Atbilde: Ir iespējams iegūt adekvātu pašvērtējumu un tādu pašpaļāvību, kas ļautu dzīvot un izbaudīt dzīvi un savu klātbūtni šajā pasaulē. Un Jums ir taisnība, - bailes no kritikas ir personības iezīme, tādēļ arī psihoterapija ir adekvāts ceļš uz pārmaiņām, un būtu iesakāma šādos gadījumos. Personība veidojas kontaktā ar nozīmīgiem cilvēkiem, tādēļ ir loģiski, ka arī transformācijas var notikt, pateicoties sadarbībai un profesionāļa atbalstam. Ja nav iespējama psihoterapija, varbūt iespējams domāt par konsultācijām skaipā.

No izgāšanās bailēm vai neadekvāti zema pašvērtējuma cieš cilvēki, kuru personība ir tapusi būvēta ap pašvērtējuma asi, ja tā varētu teikt. Bailes no kritikas, sevis noniecināšana, salīdzināšana ar citiem, skaudība - tā varētu būt leduskalna redzamākā daļa, kamēr apzināšanai mazāk pieejams ir pretējais- visvarenība, apsēstība ar domu, ka jābūt izcilam vai visiem tīkamam cilvēkam, ka vispār jau pasaulē ir maz tādu lietu, kas nebūtu pa spēkam, ka varat gandrīz visu, ja vien labi pacenšaties, un, ja kaut kas neizdodas, tad vienīgais secinājums ir - slikti centāties ... utt. Šādos gadījumos pārmaiņu plāns ietver sevī savas "parastības" jeb normāluma atklāšanu kontaktā ar otru cilvēku - psihoterapeitu, sevis pieņemšanu un atteikšanos no vajadzības būt īpašam.

Mēs visi tiekam kritizēti jeb saņemam atgriezenisko saikni par savu rīcību vai attieksmi. Tas lielākoties ir ļoti veselīgi un veicina izaugsmi, tiesa - tas nav patīkamākais pasākums pasaulē. Mierīgāk to uztver tie, kas neizvirza sev nereālas gaidas, piemēram, neiedomājas, ka ir nekļūdīgi, bet redz savas reālas iespējas un talantus, ir gatavi atzīt vājās vietas un nejusties tā, ka viens trūkums, viena kļūda vai neizdošanās pārvelk treknu sarkanu strīpu pāri visai personībai kā tādai. Ja pēc katra neperfektā notikuma nav jāizmet sevi visu mēslainē (runājot līdzībās), tad arī bailes no kļūdām ir mazākas.

Ja jautājat, kā pārtraukt sevis noniecināšanu, tad atbilde ir vienkārša, - pārtrauciet. Pārtrauciet domāt vecās domas, bremzējiet  vēlmi salīdzināt sevi ar citiem, mērķtiecīgi vērsiet savas domas uz pozitīvo. Kas traucē? Un, lai atbildētu uz šo jautājumu, mēs visdrīzāk nonāksim pie tā, ka personībā ir pavisam vāja tā instance, kas ļautu Jums pieņemt konstruktīvu kritiku, un ļautu būt vienkārši cilvēkam starp cilvēkiem. Tātad šāda spēja ir jāveido, un atkal - efektīvi tas notiek psihoterapijā.

Ja psihoterapija nav pieejama, Jūs esat viena ar savām pašnoniecinošajām domām un bailēm. No vienas puses - drūmi, no otras puses - tās ir Jūsu sabiedrotie ceļā uz pārmaiņām. Varat vienoties pati ar sevi, ka katru reizi, kad ņemsieties sevi grauzt un kritizēt, uz katru noniecinošo domu liksiet pretī kaut ko adekvātu. Tātad, alternatīva ir darbs ar domām. Lai to būtu vieglāk izdarīt un automātiskās nelāgās domas nepārsteigtu Jūs nesagatavotu, iesaku izveidot sarakstu ar vismaz 50 lietām, ko Jūs darāt labi , vismaz 50 lietām, par kurām sev patīkat un vismaz 50 - par ko sevi mīlat. Tie būs nemazāk kā 150 teikumi. Ir absolūti nepieciešami, lai Jūs pirmo trešdaļu iesāktu ar vārdiem "es labi..", otro trešdaļu -"es sev patīku"..., un visbeidzot "es sevi mīlu..", un, lūdzu, rakstiet pilnus teikumus katru reizi un neapstājieties! Pavisam labi būtu, ja šo vingrinājumu vispirms Jūs veiktu mutiski ar kādu atbalsta personu, cilvēku, kas to visu laipni klausītos un atbalstoši piekristu visam, ko Jūs sakāt, nekomentējot, tikai skatoties Jums acīs, turot abas Jūsu rokas un apstiprinoši mājot ar galvu. Tas būtu jau dziedinošs pasākums, un tas labi darbojas, ja otrs ir ar mieru darīt to pašu, ko Jūs. Kad būsiet šādi vingrinājusies un izveidojusi sarakstu, Jums būs vieglāk strīdēties pašai ar savām greizajām domām. Jūs, protams, varat iebilst un teikt, ka nespējat melot un izlikties, ka mīlat sevi. Tad es teikšu, dariet to tā, it kā Jūs to spētu - rotaļājoties.

Svarīgi ir saprast, kādēļ sevis noniecināšana Jums ir vajadzīga jeb kāds ir Jūsu ieguvums no šīs nepatīkamās nodarbes - no kā tas Jūs atbrīvo vai pasargā, ko varat nedarīt un nedomāt, kad tiekat pārņemta ar sevis kritizēšanu? Vai negadās, ka zinot, - nespējam noskriet maratonu, mēs paliekam dīvānā ar konfekšu tūtu tā vietā, lai izietu no mājas un gūtu prieku no dažus kilometrus garas pastaigas? Tātad - kas ir jūsu "ieguvumi"? Un nesakiet, ka tādu nav! Un tad- vai vēlaties saglabāt šos "ieguvumus"par šādu cenu?

Vēl viena būtiska tēma, kas saistīta ar zemu pašvērtējumu, ir attiecības ar dusmām. Tās parasti mēdz būt problemātiskas. Ir labi, ja izdodas atrast līdzsvaru dusmu apzināšanā un adekvātā paušanā, neaizmirstot, ka neesat vienīgā persona, uz ko drīkstat šai pasaulē dusmoties.

Aprakstiet smalki vienu savas dzīves dienu. Sākot no pamošanās līdz aizmigšanas brīdim. Tikai nevis pirmajā personā, bet no novērotāja viedokļa. Turklāt šim novērotājam  ir jābūt absolūti mīlošam un pieņemošam bez nosacījumiem. Eņģelim, ja vēlaties.

Tas - iesākumam. Patības veidošanās ir process mūža garumā, nereti pusmūžs un reālie sasniegumi dzīvē neizbēgami liek cilvēkam veikt korekcijas kļūdainajā domāšanā un izkropļotajā priekšstatā par sevi, veicinot labāku sevis pieņemšanu. Varu ieteikt Alises Milleres grāmatu "Apdāvinātā bērna drāma".

Lasītāju ievērībai: Lai saņemtu speciālista e-konsultāciju, lūdzu, nosūti savu jautājumu uz e-pasta adresi: sieviete@delfi.lv. Redakcija patur tiesības rediģēt tekstu. Speciālistu ieteikumiem ir tikai izglītojošs raksturs, un tie nevar aizstāt speciālista konsultāciju klātienē.