Kā lai tiek pāri mammas zaudējumam? Kā turpināt dzīvot?

Pārmetumi par to, ka nekad viņai nebiju pateikusi, ka mīlu viņu, pārmetumi, ka nepalīdzēju viņai, ka neizsaucu ātrāk mediķus, ka neglābu viņas dzīvību (viņa aizgāja ar slimību). Un pats lielākais pārmetums sev ir par to, ka pēdējo mēnesi pirms viņas nāves es biju riebīga un dzēlīga pret viņu, es ar viņu nerunāju, un ja tomēr ko teicu tās bija tikai dzēlīgas piezīmes. Apzinos, ka tas ir iemesls kāpēc arī nespēju samierināties, bet nezinu kā lai ar to tieku galā.

Ikdienā es cenšos būt stipra, jo ir jādzīvo tālāk, jāmaksā rēķini un jāpabeidz skola. Burtiski jādzīvo viņas dzīve. Jārūpējas par tēti, jākopj māja, jāmaksā rēķini, jāgatavo vakariņas un jāuzņemas visi viņas pienākumi. No tā cieš arī mana privātā dzīve, jo laika tik pat kā nav un visu laiku dzīvoju stresā, es saprotu puišus, kurš gan gribētu bendēt savus nervus, bet es nevēlos būt viena, lai gan tāda visu laiku jūtos. Agrāk, kad jutos slikti vienmēr mierināju sevi ar domu, ka man ir mamma, es neesmu viena, viņa man palīdzēs, bet tagad viņas vairāk nav un es nezinu ko darīt. Gandrīz katru vakaru apraudu viņu un domās lūdzos viņas piedošanu, ka nepalīdzēju viņai, ka ļāvu viņai aiziet, ka biju tik nejauka, bet mierinājuma kā nav tā nav.

Dzīvei ir jāturpinās un man ir jāiet tālāk, bet es nezinu kā lai to izdaru bez viņas, it kā laiks jau pagājis gana, bet es nespēju nepārtraukti nedomāt par viņu, skumjas un sāpes tā arī nepazūd un tukšums sirdī nekļūst mazāks. Esmu mēģinājusi iet uz kapiem, nolikt svecīti un aprunāties, bet tas mierinājumu nenesa. Nezinu, ko lai iesāku, kā lai izmainu kaut ko un kā lai turpinu dzīvi, jo ar tām sajūtām kas ir šobrīd nezinu vai spēšu kaut kad dzīvot pilnvērtīgi. Ļoti lūdzu Jūsu padomu ko man iesākt un kā lai kaut ko mainu?

Atbild psihoterapeite Benita Griškeviča (konsultācijas Brīvības ielā 37, pieteikšanās pa telefonu 29204920 vai e-pastu benita@psihodinamika.lv):

Atbilde: Labdien! Jūs agri esat zaudējusi mammu, tas ir zaudējums, kam nav iespējams sagatavoties un reālie pārdzīvojumi mēdz atšķirties no tā, ko mēs esam cerējuši vai būtu gatavi piedzīvot. Jā, mamma ir tuvākais cilvēks, un attiecības ar tuvākajiem ir ne vien dārgas, bet arī sarežģītas.

Kad mamma bija dzīva, Jūsu attiecības bija tādas, kādām tām bija jābūt - reālas, parastas, līdzīgas daudzām attiecībām starp māti un viņas lielo meitu. Izteikšu minējumu, ka, būdama jauna sieviete, iespējams, tieši laikā pirms mammas nāves Jūs varbūt attālinājāties no viņas kā bērns un meklējāt savu sievišķību, personības pašnoteikšanos un  neatkarību. Dabiskā veidā tas notiek caur neapmierinātību ar vecākiem, arī dusmām un skarbumu. Dusmu loma bija palīdzēt atdalīties, pasargāt to jauno, ko sevī veidojāt - pati savus priekšstatus par dzīvi, attiecībām, vīriešiem. Jaunam cilvēkam var būt neapzinātas bailes, ka viņu "neatlaidīs" vai neatbalstīs viņa savrupību un patstāvību, tādēļ atdalīšanās tiek veikta spilgti un nepārprotami, lai nevienam neienāktu prātā to uztvert nenopietni.

Arī vecākiem mēdz būt grūti sadzīvot ar bērnu pieaugšanu, pat ja ar prātu tie saprot, ka viņu vissvarīgākais uzdevums ir ļaut bērniem izlidot no ligzdas, tikt galā ar jūtām mēdz nebūt viegli un vienkārši, un tad rodas domstarpības, asumi. Jūsu mērķis bija pieaugt, un Jūs gājāt šo ceļu, kā nu pratāt,- kā vairums jaunu cilvēku. Jūs nevarējāt paredzēt, ka šī Jums tik nepieciešamā attālināšanās izvērtīsies reālā mammas zaudēšanā. Jums nav jādzīvo bez mammas psiholoģiskā nozīmē un pilnīgi noteikti - nav jādzīvo mammas dzīve. Jums abām nebija lemts piedzīvot to satuvināšanos, kas seko starp mammu un meitu, kad viņas jau pārgriezušas nabas saiti un var veidot attiecības kā divas tuvas sievietes. Tomēr pilnīgi noteikti Jūs to varat darīt savā dvēselē ar mammas tēlu. Patlaban tas ir grūti, jo Jūs mokāties sāpēs un vainas izjūtā.

Mums visiem droši vien gribētos piedzīvot, ka mūsu mīlestība pret vecākiem būtu tik stipra, ka ļautu viņus izglābt no slimības un nāves un, tām atnākot, mēs droši un nemaldīgi zinātu, kas jādara un spētu to paveikt. Visbiežāk tas ir neiespējami. Toties Jums un mammai tik smagā brīdī tika pasniegta kāda dāvana - iespēja sagaidīt viņas nāvi kopā. Aizejot no dzīves, viņa juta Jūs līdzās, - tas ir vairāk nekā māte var vēlēties,- būt ar savu bērnu nāves brīdī.

Mēģiniet paraudzīties uz sevi - kāda esat pašlaik - ar savas mammas mīlošajām acīm. Kā Jums šķiet, ko viņa teiktu? Vai viņai patiktu tas, ko viņa redz? Es domāju, - viņa priecātos par Jūsu atbildības izjūtu, spēju rūpēties, par Jūsu dzīves alkām. Bet esmu pārliecināta, ka viņa skumtu, redzot, cik ļoti Jūs ciešat un savā izmisumā uzņematies to, kas Jums nebūtu jādara. Jums līdzās ir tētis, un viņš visticamāk pats var gādāt par sevi, māju un ģimeni (ja tā nav, tas nenozīmē, ka vienīgā izeja ir Jūsu upurēšanās). Domāju, ka mammai būtu neizturami redzēt, ka ar savu aiziešanu viņa Jums tik ļoti nodarījusi pāri, ka tagad apmaldāties un pārtraucat dzīvot savu dzīvi. Lielākā daļa mīlestības, ko saņēmāt no mammas, bija domāta nevis tam, lai sniegtu viņai to atpakaļ, bet gan lai nestu to tālāk - mīlētu sevi, pasauli, un spētu rūpēties.

Var sagaidīt, ka pirmais gads pēc zaudējuma ir smags, tomēr, ja attiecības ar aizgājušo bijušas sarežģītas, nav bijis iespējams atvadīties un pateikt mīļus vārdus, svarīgi nepieļaut, ka dzīve pārvēršas nebeidzamās sērās un smagās jūtas postoši ietekmē palicēju dzīvi. Speciālista palīdzība būtu noderīga, lai runātu par to, kas Jūs tik ļoti nomoka, piedotu sev un mammai, atvadītos un sadziedētu zaudējumu.

Lasītāju ievērībai: Lai saņemtu speciālista e-konsultāciju, lūdzu, nosūti savu jautājumu uz e-pasta adresi: sieviete@delfi.lv. Redakcija patur tiesības rediģēt tekstu. Speciālistu ieteikumiem ir tikai izglītojošs raksturs, un tie nevar aizstāt speciālista konsultāciju klātienē.