Jautājums: Pirms pus gada zaudēju tuvāko cilvēku, kas meitenes dzīvē var būt - mammu. Apzinos, ka īsti nekad tam pāri netikšu, vienmēr viņas pietrūks, bet arī saprotu, ka vajag tomēr kaut kā samierināties ar notikušo, bet nezinu kā. Mamma aizgāja negaidīti, un es nespēju neko izmainīt, viņa nomira uz manām rokām un sākumā pat neticēju tam. Es apglabāju viņu un centos turēties cik spēka, bet iekšēji nepārtraukti grauž skumjas un pārmetumi sev.
Pārmetumi par to, ka nekad viņai nebiju pateikusi, ka mīlu viņu, pārmetumi, ka nepalīdzēju viņai, ka neizsaucu ātrāk mediķus, ka neglābu viņas dzīvību (viņa aizgāja ar slimību). Un pats lielākais pārmetums sev ir par to, ka pēdējo mēnesi pirms viņas nāves es biju riebīga un dzēlīga pret viņu, es ar viņu nerunāju, un ja tomēr ko teicu tās bija tikai dzēlīgas piezīmes. Apzinos, ka tas ir iemesls kāpēc arī nespēju samierināties, bet nezinu kā lai ar to tieku galā.
Ikdienā es cenšos būt stipra, jo ir jādzīvo tālāk, jāmaksā rēķini un jāpabeidz skola. Burtiski jādzīvo viņas dzīve. Jārūpējas par tēti, jākopj māja, jāmaksā rēķini, jāgatavo vakariņas un jāuzņemas visi viņas pienākumi. No tā cieš arī mana privātā dzīve, jo laika tik pat kā nav un visu laiku dzīvoju stresā, es saprotu puišus, kurš gan gribētu bendēt savus nervus, bet es nevēlos būt viena, lai gan tāda visu laiku jūtos. Agrāk, kad jutos slikti vienmēr mierināju sevi ar domu, ka man ir mamma, es neesmu viena, viņa man palīdzēs, bet tagad viņas vairāk nav un es nezinu ko darīt. Gandrīz katru vakaru apraudu viņu un domās lūdzos viņas piedošanu, ka nepalīdzēju viņai, ka ļāvu viņai aiziet, ka biju tik nejauka, bet mierinājuma kā nav tā nav.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!