Modē nevakcinēties. Kādas tam sekas?  (10)

Bezatbildība sekas - gadiem slimnīcā

Kaut gan medicīnā strādāju jau daudzus gadus, mani joprojām pārsteidz un pat šokē dažu vecāku vieglprātība attieksmē pret bērnu vakcināciju. Ja remontējam auto vai ceļam māju, parasti taču uzticamies profesionāļiem, lai sasniegtu maksimāli labu rezultātu. Mēs nespriežam par jomām, kurās neesam kompetenti. Diez kāpēc gan vakcinācija ir nonākusi tādā pabērna lomā, par kuru teju ikvienam ir savi, bieži sekli un medicinīski nekompetenti spriedumi, kamēr ārsta viedoklim tiek pausta neuzticība?

Tie, kuri ir pret vakcināciju, neredz smagi slimos, neredz, kā ārsti cīnās par viņu dzīvībām tikai tāpēc, ka vecākiem vakcinācija likusies kaitīga, vienaldzīga vai viedoklis par to ir bijis nepamatoti neordinārs. Piemēram, pret tuberkulozi nav jāvakcinējas, uzskatot, ka ērču encefalīts ir daudz lielāks risks. Aizvadītā gada laikā man praksē ir bijuši vairāki  ar tuberkulozi slimi bērni - vai tas nav pietiekami nopietns pierādījums šādu uzskatu maldīgumam? Slimnīcā ārstējās bērniņš ar rotavīrusu, no labvēlīgas trīs bērnu ģimenes, kura māte bija pilnībā atteikusies no vakcinācijas. Gari un plaši viņai stāstīju par slimību riskiem un sekām, ja vakcinācija netiek veikta. Pēc sešiem mēnešiem bērns atkal nonāca slimnīcā, šoreiz diagnoze bija daudz smagāka - tuberkuloze. Jāatgādina, ka pret tuberkulozi vakcinētie bērni var saslimt, bet noteikti neslimos smagi, kamēr nevakcinēti - ļoti ilgstoši, smagi, pat gadiem.

Cits piemērs - pagājušā gada rudenī Lielbritānijā dzimis bērns atbrauca uz Latviju, ar plaušu problēmām nonāca mūsu slimnīcā, kur viņam diagnosticēja tuberkulozi. Bērns joprojām, jau desmito mēnesi, ārstējas Tuberulozes slimnīcā. Slimība atklājās arī tēvam, kurš neārstējies devās atpakaļ darbā uz Lielbritāniju. Tātad viņš regulāri slims lido lidmašīnā turp atpakaļ no darba pie ģimenes, bet citi ar šo lidmašīnu brauc izklaidēties vai iepirkties ar saviem bērniem. Tas tikai parāda, ka risks inficēties ar šķietami retām slimībām arī mūsdienu modernajā pasaulē ir gana liels. Bērni joprojām slimo ar difteriju, Eiropā ir milzīgs masaliņu uzliesmojums, nupat mūs brīdina par 60.gados ar vakcinācijas palīdzību izskaustā poliomielīta atgriešanās risku.

Apdraud slimos un vecos

Ārstus satrauc tas, ka, atsakoties vakcinēt savus bērnus, bezatbildīgie vecāki pakļauj riskam ne tikai savus bērnus, bet arī tos, kurus nedrīkst vakcinēt medicīnisku indikāciju dēļ - bērnus ar imūndeficītu,  audzējiem u.c. Ja vakcinācijas aptvere samazinās, kolektīvā imunitāte krītas, šāds slims bērns, saslimstot ar vakcīnregulējamu infekciju, daudzos gadījumos mirst. Faktiski vecāki ar nevakcinēšanās pozīciju rada sabiedrības veselības jomā nestabilu stāvokli. Amerikas un Vācijas veiktie pētījumi uzskatāmi parāda, ka, potējot bērnus pret pneimokoka infekciju, no slimošanas būtiski tiek pasargāti arī veci cilvēki, kuri bieži mirst tieši no pneimokoku izraisītām pneimonijām. Piecus gadus pēc vakcinācijas uzsākšanas, samazinoties vecu cilvēku slimošanai, tiek iegūts grandiozs ekonomiskais efekts, aprēķinājuši amerikāņi.

Par laimi, patlaban vakcinēto bērnu daļa Latvijā ir pietiekami liela, pamatā visām infekcijas slimībām virs 80%, kas ir labs rādītājs. Ikdienā redzu daudzus jaunos vecākus, kuri ļoti interesējas par vakcināciju, kuri, ārstējoties slimnīcā, uzdod mērķtiecīgus jautājumus un kurus bez valsts imunizācijas kalendārā iekļautajām vakcīnām interesē arī papildus bērnu aizsardzība ar maksas vakcīnām - pret rotavīrusu, pneimokoka infekciju vai vējbakām, ja bērns pārsniedz valsts apmaksātās vakcinācijas vecumu u.c. Acīmredzt medijos runātais, skaidrotais sāk raisīt pozitīvu efektu.

Jāpaļaujas uz profesionāļiem

Kā gan izvērtēt milzīgo inernetā, medijos pieejamo informācijas gūzmu par vakcnāciju, kam ticēt, uzticēties? Mans ieteikums ir sekot profesionāļu padomam, nevis radu, draugu vai tīmeklī nez kur izlasītām atziņām. Ir gan arī atsevišķi ģimenes ārsti, kuri paši nav īsti pārliecināti par vakcināciju. Daļa šo ārstu, kuri dala nepareizus padomus nevakcinēties, nav iedziļinājušies jautājumos par bērnu veselību, bet vecākiem jāatceras - bērns nav mazs pieaugušais, un šādas pretvalstiskas idejas pārstāvošam ārstam šajā jautājumā uzticēties nebūtu pareizākais. Ja šādi ieteikumi no ārsta puses tiek sniegti, manuprāt, tā ir ļaunprātīga kaitēšana valsts interesēm.

Tāpat absolūti negatīvi raugos uz jaunāko modi vecākiem izraudzīties tikai dažas infekcijas, pret kurām vakcinēties, no citām atsakoties. Vakcinācijas kalendārs ir veidots tā, lai bērnam maksimāli ātri izveidotu jaunas antivielas pēc tam, kad pēc piedzimšanas no mātes pārmantotās antivielas no organisma pazūd. Pasaulē valda uzskats - jo agrāk vakcināciju sāk, jo labāk bērns tiek pasargāts. Kāpēc bērnus vispār vakcinē? Jo bērni, atšķrībā no pieaugušajiem, no infekcijas slimībām smagos gadījumos joprojām mirst, bet pieaugušie - pamatā nē (tiem ir savs imunitātes "lietussargs"). Tāpēc arī pirmais dzīves gads vakcinācijas ziņā ir tik ļoti saspringts, jo statistika rāda, ka tieši pēc sešu mēnešu vecuma, izzūdot mātes antivielām, pieaug bērnu mirstība no variablām vakcīnkontrolējamām infekcijas slimībām.

Vecākiem jāpaļaujas uz ārstiem arī gadījumos, kad mēs sakām, ka vajadzīgas potes pret jaunām slimībām kā tas ir rotavīrusa vai dzemdes kakla vēža gadījumā. Jums, vecāki, mūs jāsaprot un jāatbalsta, kad gribam vecās vai ne tik efektīvās vakcīnas nomainīt pret jaunām, kā tas ir ar 7 vērtīgās pneimokoku potes nomaiņu pret 13 vērtīgu.

Visapkārt ir tik daudz bīstamu lietu, kas apdraud mūsu bērnus. Ja zinātnieki un ārsti, kuri arī ir vecāki un vecvecāki, ir radījuši aizsardzības instrumentu pret smagām, invalidizējošām un nāvējošām infekcijas slimībām, tad bērnu nepasargāt ir, mazākais, muļķīgi.

Atcerēties par pienākumu

Manā praksē ir daži gadījumi, par kuriem nevaru runāt bez asarām un kuru dēļ nekad neapšaubīšu vakcinācijas lietderību. Atceros četrus mēnešus veco bērniņu, kurš vairākas nedēļas ar tuberkulozi bija gulējis reanimācijā, kā viņš mocījās - redzēju viņu dzīvu, un vēlāk - jau mirušu. Bet viņam nevajadzēja mirt, ja būtu vakcinēts! Atceros septiņus gadus veco meitenīti, kura slimoja ar difteriju. Kā, man ienākot palātā, viņa ar nadziņiem iekrampējās man halātā, nagi zili, acis lielas, parunāt un paelpot nevar, tikai lielas asaras tek pār seju - tad patiesi apzinājos, cik bīstama ir šāda muļķošanās un nevakcinēšana.

Varbūt Latvijai ir lietderīgi aizņemties Norvēģijas pieredzi - ja bērns nav vakcinēts, bērnudārzs viņam liegts. Man ļoti patīk arī Lietuvas prakse - ja vecāki atsakās no bērna vakcinācijas, viņi paraksta dokumentu, kurā apņemas vakcīnregulējamo slimību ārstēšanu, gadījumā, ja bērns ar tām saslimst, segt par saviem līdzekļiem. Atteikumu skaits vakcinēties kopš šīs prasības ieviešanas ir būtiski sarucis, jo ārstēšana nav lēta. Viena ar tuberkulozi slima bērna ārstēšana slimnīcā valstij izmaksā ne mazāk kā Ls 50 dienā, mēnesī aptuveni Ls 1500, kaut reāli summas ir vēl lielākas. Varbūt šādi ierobežojumi nav demokrātiski, bet, acīmredzot, mūsu cilvēki pilnīgai demokrātijai vēl nav gatavi.

Es kā ārsts savu pacientu vecākos redzu sadarbības partnerus, redzu cilvēkus, ar kuriem var diskutēt, cilvēkus, kuri uzticas manam profesionāles viedoklim.

Es gribētu, lai pacientu vecāki atbalstītu ārstu centienus maksimāli pasargāt mazos un ne tik mazos cilvēciņus, vakcinācijai izvēlēties labāko, zinātnē pierādīto un drošāko.

Jāatceras, ka rūpes par bērna veselību - tās ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi. Pienākumi, kuri attiecas uz vecākiem, ārstiem un valsti.