Jautājums: Labdien! Man ir tāda problēma - pēc dabas esmu jauks, komunikabls cilvēks, bet to varu parādīt tikai ar tuvākajiem draugiem, tikai esot divatā, jo, kad ir vairāki cilvēki man vienmēr rodas uztraukums un nevaru "atvērties". Es palieku noslēgta sevī un neko nerunāju kaut arī gribētu pateikt ļoti daudz ko.. Kāpēc tā? Kāpēc ar tiem pašiem cilvēkiem, esot tikai divatā, varu parādīt savu "es", bet lielākā kompānija ne...?
Man ir grūti komunicēt arī ar paziņām - nevaru "atvērties", kā arī, grūtības sagādā komunikācija ar cilvēkiem, kas ir vecāki par mani, kaut vai tie ir 2 gadi.
Piemēram, pašlaik esmu nodzīvojusi jau gadu kopā ar cilvēkiem, kuri ir 5 gadus vecāki par mani, bet joprojām ir problēmas ar tiem brīvi komunicēt. Ja vajag kaut ko pajautāt - uztraukums.
Pat ar maniem ģimenes locekļiem ir tāda pati problēma.
Man ir 20 gadi un man vēl nav bijusi otrā pusīte. Ar ko esmu mēģinājusi veidot attiecības - sākumā sazināmies ļoti labi. Gribas ar to cilvēku satikties, bet, kad pienāk tas brīdis, kad viss kļūst nopietnāks, sāku tajā cilvēkā meklēt trūkumus un sāku pārdomāt, vai tas vispār ir vajadzīgs..
Dienu no dienas nepārtraukti domāju par viņu, vēlos, lai man uzraksta, bet kā satikties - tā domas atkal par negatīvo un tad jau visa vēlme pāriet..
Ko lai dara ar šādām sajūtām? Kā lai no tām tiek vaļā?
Atbild Guna Berga, SIA "Kalna prakse":
Atbilde: Vispirms gribētos paraudzīties uz to no psihes tipoloģijas viedokļa - ir cilvēki, kas pēc savas dabas ar savu dominējošo psihes funkciju ir vairāk ekstraverti, bet citi - vairāk intraverti.
Ektravertie parasti labi jūtas sabiedrībā, viņiem ir daudz kontaktu, attiecību, taču tās ir virspusējākas.
Intravertie labprātāk attiecības veido ar nedaudziem cilvēkiem, individuālas un dziļākas. Iespējams, ka Tu piederi pie šī tipa.
Abi šie tipi ir normāla parādība, taču kā vienam, tā otram nenāk par ļaunu, pilnveidojot sevi, attīstīt pretējo funkciju. Ne vienā, ne otrā grāvī, bet uz ceļa.
Nozīmīgs faktors komunikācijā un attiecību veidošanā ir pašvērtējums. Iespējams, ka saskarsmē ar cilvēkiem Tu jūties tā, it kā viņi tevi vērtētu (it īpaši jau par Tevi vecāki cilvēki). Tad Tu pieņem it kā maza bērna vai skolnieka lomu, neapzināti piešķirot viņiem "vecāka" vai "skolotāja" lomas. Psiholoģijā to sauc par projecēšanu, un palīdzēšana šādos gadījumos ir saistīta ar savu projekciju apzināšanos un ņemšanu atpakaļ.
Saproti, ka ne jau visi Tevi vērtē, ka ne jau visi ir pārāki par Tevi. Svarīgi, cik adekvāti Tu novērtē pati sevi. Tu esi pieaudzis cilvēks, kurš var veidot attiecības "horizontālā līmenī" - kā līdzīgs ar līdzīgu, neizslēdzot cieņu pret vecākiem cilvēkiem.
Svarīgas ir arī komunikācijas prasmes, kuras cilvēks apgūst bērnībā ģimenē, bet kuras arvien ir iespējams pilnveidot.
Kā risinājumu Tavai problēmai es saredzu divus galvenos virzienus - pašvērtējuma un ar to saistīto jautājumu risināšana, apmeklējot psihologu vai psihoterapeitu individuāli un/vai komunikācijas prasmju pilnveidošana grupu nodarbībās vai arī lasot attiecīgo literatūru par saskarsmes psiholoģiju un mēģinot to iedzīvināt praksē.
Lasītāju ievērībai: Lai saņemtu speciālista e-konsultāciju, lūdzu, nosūti savu jautājumu uz e-pasta adresi: sieviete@delfi.lv. Redakcija patur tiesības rediģēt tekstu. Speciālistu ieteikumiem ir tikai izglītojošs raksturs, un tie nevar aizstāt speciālista konsultāciju klātienē.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!