Nesaprotamās attiecības ar puisi noved līdz veģetatīvai distonijai  (87)

Apzinos, ka liela vaina ir arī manām tagadējām attiecībām. Jau no paša sākuma tās ir bijušas ļoti romantiskas, kaislīgas, mīlošas, bet arī problemātiskas.

Esam kopā tikpat kā 3 gadus. Jau mūsu attiecību pirmajā pusgadā es vairākkārt ierosināju, ka varbūt mums vajadzētu šķirties, taču mans cilvēks vienmēr teica, ka mani mīlot un vēloties būt kopā tikai ar mani. Diemžēl pirmais pusgads bija grūts, jo mūsu attiecībās regulāri figurēja viņa bijusī draudzene - zvanīja un stāstīja, ko skatās pa TV, vai kā viņš viņai varētu palīdzēt (atvest šo, aizvest to), sūtīja viens otram pikantas īsziņas. Kad vienreiz neizturēju un piezvanīju viņai, lai pateiktu, ka vajag cienīt arī mani, viņa man atbildēja, "nē nē, viņai viņš neesot vajadzīgs, jo esot kopā ar citu puisi". Vairākkārt teicu savam cilvēkam, ka šāda veida "bijušo" attiecības es neatbalstu, jo es arī iepriekš biju kopā 10 gadus ar citu cilvēku, un, cienot manu tagadējo cilvēku un bijušo puisi, centos pārtraukt sakarus ar bijušo. Tagadējam puisim gan nekad nav bijuši iebildumi, ka es kontaktējos vai tiekos ar bijušiem puišiem.

Sakarā ar problēmām attiecībās, toreiz es nokritos svarā 8-9 kg. Svēru tikai 46,5 kg. Pēc 8 mēnešu attiecībām sapratu, ka tā tālāk nevar turpināties un mēs tās pārtraucām. Vismaz es biju nolēmusi tikt tām pāri un centos dzīvot pēc iespējas mierīgāk. Pagāji dažas nedēļas un mans cilvēks sāka ik pa laikam zvanīt, vai nebrīdinot ierasties ciemos. Lai gan es zināju, ka viņš jau satiekas ar citām meitenēm. Centos ar viņu neielaisties nekādos sakaros. Es arī centos satikties ar citiem vīriešiem, taču es vēl joprojām ļoti mīlēju savu tagadējo cilvēku, tāpēc man nebija vēlēšanās uzsākt jaunas attiecības. Tā viss turpinājās kādus 4-5 mēnešus.

Mana cilvēka "vizītes" kļuva arvien biežākas, viņš meklēja jebkuru iespēju, lai varētu palikt pie manis. Tā pamazām es piekāpos, lai gan vēl joprojām jutos ļoti sāpināta. Mēs atsākām mūsu attiecības, taču pēc apt. 7 mēnešiem atkal tās pārtraucām - toreiz es domāju, ka šoreiz gan tas ir pilnīgi un galīgi viss. Izdzēsu viņa datus no visiem saziņas līdzekļiem, sapakoju viņa mantas un noliku vietā, kurā tās nav redzamas. Izraudājos un centos noskaņot sevi jaunai dzīvei. Pagāja divas nedēļas un pēkšņi atskan zvans pie durvīm 6 no rīta, atveru durvis un tur stāv mans cilvēks. Teica, ka pa šīm divām nedēļām ir beidzot padomājis un sapratis, ka vēloties būt ar mani vienalga kas sagaida turpmāk. Nebiju gaidījusi, ka viņš atkal atgriezīsies. Izlēmām visu izrunāt, kas bija pārsteidzoši, jo viņš nekad ne par ko nerunā. Pat izrakstījām plusus un mīnusus kas ir mūsos un kā šīs lietas ietekmē mūsu attiecības. Kopš tās reizes nu jau gadu cenšamies sadzīvot. Taču tas ir ļoti grūti, mani nenormāli tracina tas, ka ar šo cilvēku nav iespējams sarunāties - viņš nerunā. Esmu pieradusi izrunāt lietas, lai nebūtu pārpratumu, bet šajās attiecībās runāju tikai es.

Kas man liekas dīvaini ir tas, ka es vēl joprojām mīlu savu cilvēku, viņš (it kā) mani arī mīl, bet problēma ir tā, ka mēs esam ļoti dažādi cilvēki, ar dažādām dzīves uztverēm - es esmu ļoti atbildīga, viņam atbildība izpaužas tikai darbā, taču sadzīvē ar to ir problēmas. Pie atbildības es pieskaitu arī uzticamību/paļāvību, uz mani cilvēki var paļauties, ja apsolu, tad noteikti izdarīšu - turpretī mans cilvēks reti tur solījumus, apzinoties, ka viņam ar tiem ir problēma, viņš vispār cenšas neko nesolīt. Vēl viņam nepiemīt izteikta vainas apziņa un paškritika. Viņš ir ļoti pašpārliecināts cilvēks. Ja attiecībās esmu apmierināta, es neeju izklaidēties, satiekos tikai ar draudzenēm, turpretī mans cilvēks uzskata, ka vienīgā "atslēgšanās" no ikdienas vai smagas darba nedēļas ir iet izklaidēties pa klubiem. Arī dzīves kritēriji mums ir atšķirīgi, es neesmu ļoti mērķtiecīgs cilvēks, bet es zinu kādu dzīves līmeni es vēlos, tāpēc cenšos to sasniegt, taču manam cilvēkam galvenais ir, lai viņam būtu labs apģērbs, televizors, kurš pārraida sporta kanālus, un sieviete, kura pagatavo ēdienu. Nekad agrāk neesmu saskārusies ar šāda tipa cilvēku. 

Mani uztrauc arī tas, ka mēs abi vēlamies bērnu, taču es apzinos, ka šis lēmums būtu arī mana "nelaime", jo man būtu jāuzņemas atbildība par mazuli un pieaugušu vīrieti, kurš nekādi nav spējis pieaugt.

Tā nu, esmu nonākusi šajās attiecībās līdz punktam, kad neredzu vairs izeju, jūtos tikai slikti, vēl joprojām neesmu varējusi viņam piedot to, ko viņš man ir nodarījis agrāk. Var jau būt, ka man ir pietrūcis tieši tas brīdis, kad viņš man palūdz piedošanu vai izrāda nožēlu par to, kā ir rīkojies. Ik pa laikam apsveru izbeigt šīs attiecības, taču atceros arī, cik ļoti bija sāpīgi, kad bijām šķīrušies. Pirms kāda laika biju izlēmusi, ka dzīvošu šajās attiecībās, kamēr man "pienāks klikšķis", kas nozīmēs to, ka man vairs nav jūtu pret šo cilvēku un varu viņu pamest. Baidos par to, ka varētu atkal pārtraukt attiecības, bet pēc kāda laiciņa atkal tas atsākt.

Esmu vairākas reizes savam cilvēkam piedāvājusi aiziet uz konsultāciju pie psihologa vai psihoterapeita, taču viņš uzskata, ka problēma ir manī, jo es pārāk visu ņemot pie sirds un visā iedziļinoties. 

Mums ir kaut kāda dīvaina saikne - neviens draugs vai ģimenes loceklis nesaprot, kāpēc mēs esam kopā. Brīžiem arī mēs to nesaprotam. :)

Ļoti ceru, ka izlasot šo vēstuli jums radīsies kādi secinājumi vai ieteikumi problēmas risinājumam. Centos pēc iespējas plašāk "apstāstīt" manu situāciju, lai tā būtu vieglāk izprotama. :)

Atbild psihoterapeite Benita Griškeviča (konsultācijas Brīvības ielā 37, pieteikšanās pa telefonu  29204920  vai e-pastu benita@psihodinamika.lv. Konsultēšana skaipā: benita.griskevica):

Atbilde: Veģetatīvā disfunkcija nav iemesls darba nespējai, bet gan visai skarbs uzaicinājums pārskatīt savus priekšstatus par dzīvi un sevi, apzināties ierastos attiecību modeļus un izvēlēties tādus, kas mazina stresu un trauksmi. Veselības uzlabošanās un pārmaiņas attiecībās var notikt tikai tad, kad notikušas iekšējās izmaiņas, un tās ir grūti paveicamas bez palīdzības.

Ir dažādi veidi, kā mēs mēģinām savā dzīvē kaut ko ietekmēt. Šķiet, Jūs esat vairāk praktizējusi tādu attieksmi, kas saistīta ar centieniem panākt neiespējamo, noliegt acīmredzamo un paciest nepaciešamo. Tas neizbēgami ved uz vilšanos un tam sekojošu pasīvu upura pozīciju. Ar to sasaucas fiziskais vārgums, aiziešana no darba, aizvainojums un neapmierinātība.

Lasot Jūsu situācijas izklāstu, rodas vēlēšanās ienest vairāk konkrētības Jūsu pasaules ainā, kur, manuprāt, ir ļoti daudz sapņu, gaidu, nepiepildītu ilgu, vajadzību un sūdzību, bet maz miera, pārliecības par sevi un drošības. Ar to vēlos teikt, ka nenoliedzami saprotu Jūsu ciešanas, tomēr saprotams un acīmredzams ir arī tas, ka esat šo ciešanu līdzautore. Dažkārt ļaujam citiem sevi sāpināt, nolemjot, ka nespējam dzīvot bez cilvēka līdzās. Ne jau attiecību fakts mūs var darīt laimīgas, bet gan šo attiecību kvalitāte. Saprašanu par to, kas ir graudi un kas – pelavas attiecībās, varam mācīties ne vienu kopdzīves gadu vien. Ja nespējat piedot pāridarījumu un tas turpina gandēt attiecības, iespējams, Jums grūti pieņemt to, ka pati ļāvāt sevi pazemot. Ir daudz jautājumu, kurus gribētos uzdot. Piemēram, ko tad Jūs norunājāt tajā vienīgajā reizē, uz kādiem noteikumiem atkal sagājāt kopā? Vai partneris nerūpējas par rēķinu nomaksu un nepiedalās ikdienas rūpēs? Vai nav Jums uzticīgs? Kas Jūs viņā tik ļoti valdzina? Varbūt tās ir tās pašas viņa rakstura iezīmes, no kurām ciešat? Ko domājat par savu iepriekšējo ilglaicīgo attiecību ietekmi uz pašreizējām? Cik droša pati par sevi jūtaties vispār ikdienā un vai trauksmainība un apdraudējuma izjūta nav Jūsu pastāvīgās pavadones?

Mūsdienās par veselību sauc fizisku, garīgu un sociālu komfortu. Vai, aizejot no darba, Jūs neesat pievienojusi garīgajam un fiziskajām diskomfortam vēl arī iespēju nonākt sociālā diskomfortā ienākumu samazināšanās dēļ? Turklāt acīmredzami stresu rada attiecības, nevis darbs.

Jūs varat atteikties no ambīcijām ietekmēt un mainīt to, kas nav ietekmējams un izvēlēties baudīt to, kas ir iespējams. Ir skaidrs, ka cilvēki ar atšķirīgiem uzskatiem var dzīvot kopā, ja vien prot dabūt līdzsvarā katrs savu ieguldījumu un ieguvumu no attiecībām. Tāpat arī varat pieņemt jaunu izaicinājumu atdalīties no šī partnera un šoreiz darīt to ne vien ar skaidrāku motivāciju, bet arī ar plānu – kā neatsākt attiecības, kuras patiesībā Jūs neapmierina.. Nevienam nav lielākas atbildības par mūsu dzīvi un veselību kā mums pašiem. Neviens partneris nemainīsies kā personība uz līdzenas vietas tādēļ vien, ka attiecības mūs varbūt padara slimus. Ja otrs nav gatavs pāru terapijai, vienmēr ir iespēja mainīties vienam no pāra. Tas, ka Jūs piedzīvojat fiziskas un emocionālas ciešanas, nenozīmē, ka Jums nav taisnība kādos jautājumos, kas skar kopdzīvi. Tomēr tas skaidri norāda uz to, kuram no Jums pārī klājas visgrūtāk. Tam arī jāmeklē palīdzība un jāķeras pie risinājumiem. Jūs teiksiet, ka tas nav taisnīgi, jo viņš taču dara Jums pāri? Iespējams, tomēr pietiek pamainīt pozīciju, no kuras raugāmies uz situāciju, lai mainītos izjūtas un domas.

No sirds to novēlot – ar cieņu, Benita Griškeviča.

Lasītāju ievērībai: Lai saņemtu speciālista e-konsultāciju, lūdzu, nosūti savu jautājumu uz e-pasta adresi: sieviete@delfi.lv. Redakcija patur tiesības rediģēt tekstu. Speciālistu ieteikumiem ir tikai izglītojošs raksturs, un tie nevar aizstāt speciālista konsultāciju klātienē.