Nereti pacients ir stingri pārliecināts, ka viņam ir kāda veselībai un pat dzīvībai bīstama saslimšana, tikai neviens ārsts to nevar atrast. Pacients jūtas apjucis un izmisis, baidās nomirt vai sajukt prātā un viņam nav īsti, kam to izstāstīt. Ģimenes locekļos viņš izraisa bailes (ja nu tiešām kaut kas ir) vai nereti - dusmas (viss ir tavā galvā, beidz stresot!).Tādējādi pacients pastāvīgi ir rindā pie kāda speciālista un veic dažādus medicīniskus izmeklējumus un analīzes, kaut atkārtotas vizītes un analīzes liecina - viss ir normas robežās.
Pacients nereti ir grūti pārliecināms, ka viņa diskomforta pamatā tiešām ir nevis somatiski, bet gan psihiski iemesli - emocionāla pārslodze, konflikti. Vizītē pie ārsta - psihoterapeita pēc pacienta uzklausīšanas tiek izskaidrota psihes un ķermeņa mijiedarbība. Ļoti būtiski, lai pacients to saprot, kā viņa emocijas izpaužas caur ķermeni un ka no tā nevar nomirt vai sajukt prātā. Tai pat laikā svarīgi, ka pacienta izjūtas netiek novērtētas kā nesvarīgas vai iedomātas, jo tādas tās nav.
Pacients patiešām jūtas slikti. Var teikt, ka pacients ir savas emocijas un izjūtas apklusinājis vai arī tās vienkārši nedzird un tādēļ ir sācis runāt ķermenis. Lai izveseļotos, ir jānonāk pie apklusinātajām jūtām, lai saskatītu, kas ir tas traucējošais dzīvē, kas neļauj justies labi. Ļoti svarīga ir atklāšanās un uzticēšanās ārstam - sava ārsta atrašana.
Nereti jau pēc dažām konsultācijām pacients jūtas atvieglots, taču, lai atbrīvotos no veģetatīvās distonijas, nereti ir jāmaina dzīvesveids - attiecības, dienas režīms, prioritātes, jāatjauno līdzsvars starp darbu un atpūtu - jārisina tas, kas pacientu izsitis no līdzsvara, citādi iegūtais līdzsvars drīz vien atkal izjūk.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
