Trīsdesmit vienu gadu vecā Keita Grendžera cīņu ar vēzi uzsāka 2011. gada jūlijā, tomēr, izejot pat piekto ķīmijterapijas kursu, slimību neatkāpās, un ārstei tika prognozēti, augstākais, pieci gadi dzīves.
Medikamenti un nebeidzamie ārstēšanas terapiju kursi sievieti tik ļoti novārdzināja, ka Grendžera izlēma atteikties no zāļu lietošanas un tā vietā izvēlējās koncentrēties uz pēc iespējas pilnvērtīgākas dzīves baudīšanu savas ģimenes un draugu lokā.
Neraugoties uz ārstēšanas terapijas pārtraukšanu, ārste turpināja par savu slimību, izjūtām un ikdienas pārdzīvojumiem informēt Twitter.com profila @GrangerKate sekotājus, nereti izvēloties izteicienus ar jūtamu melnā humora pieskaņu un atzīstot, ka tieši šāda dzīves un postošās slimības uztvere palīdz gan viņai, gan ārstes vīram cīnīties ar nepatīkamo situāciju.
"Domāju, ka gandrīz katram varētu būt interesanti uzzināt un saprast, kādu pieredzi šī slimība man ir sniegusi," sarunā ar izdevumu "Daily Telegraph" teikusi Grendžera.
"Ja mani tvīti par manu gaidāmo nāvi un to, kam šobrīd eju cauri, mudinās arī citus ar šo slimību sirgstošos cilvēkus runāt ar saviem tuviniekiem par slimības ļaunāko variantu, kā arī to, ko viņiem darīt pēc mūsu nāves, tad tas, manuprāt, ir labi un noderīgi.
Savukārt humors un pozitīvā attieksme pret to, kam eju cauri, palīdz man nodzīvot katru nākamo dienu," tā ārste.
Pēc samērā plašās rezonanses, ko sabiedrībā izsauca Grendžeras publicētie ieraksti, ārste publicēja arī ierakstu savā blogā ar nosaukumu "Miršana - vai tas ir temats, par ko drīkstam smieties?"
Tajā Grendžera rakstījusi: "Nesaprotiet mani nepareizi. Sākotnēji man joki nebija pat prātā, tomēr vēlāk es sapratu, ka tieši humors un smiekli man ļauj pārciest dienu no dienas.
Daži no man apkārt esošajiem cilvēkiem iesākumā bija šokēti par šādu attieksmi un nesaudzīgo valodu, kādu lietoju, tomēr tas ir apbrīnojami, cik lipīga ir šī pozitīvā dzīves uztvere un kā tā ir normalizējusi šo milzu triecienu, ar ko man nācās saskarties."
Tāpat Grendžera pēc ārstēšanas kursu pārtraukšanas ir atgriezusies slimnīcā, kurā bija strādājusi pirms diagnozes atklāšanas.
"Uzskatu, ka slimība ir mani padarījusi par krietni labāku ārsti. Esmu sapratusi, cik nozīmīgas patiesībā ir šķietami vienkāršas lietas - pacienta rokas turēšana, runāšana ar viņu sēdus, nevis liecoties pār slimības gultu, jaunumu paziņošana, izrādot līdzjūtību, kā arī slimības seku pilnvērtīga izskaidrošana noraizējušiem tuviniekiem," ārste teikusi izdevumam "Daily Telegraph".
Šī gada sākumā ārste savā blogā atklāja vēl citus iemeslus lēmumam pārtraukt ārstēšanas kursu.
"Šo Vecgada vakaru pavadīju slimnīcā, sirgstot ar kārtējo infekciju, pret ko mans zāļu novārdzinātais organisms bija absolūti bezspēcīgs. Jutos nožēlojami un sapratu, ka ārstēšanās kursa radītais slogs manai veselībai un labsajūtai ir krietni lielāks nekā iespējamie ieguvumi, tādēļ izlēmu to pārtraukt.
Lai gan biju noskumusi, jutos samērā mierīga. Ar ārstēšanās kursu biju tikusi krietni tālāk nekā tas sākotnēji bija cerēts, un manu izvēli apstiprināja arī mans vīrs.
Tiesa, daži no ģimenes locekļiem un draugiem mani neatbalstīja, uzskatot, ka esmu padevusies par ātru, tomēr es izvēlējos kontrolēt to, kā dzīvoju, kā arī vismaz uz pāris mēnešiem atgūt to dzīvi, kāda man bija pirms slimības," blogā rakstīja Grendžera.
Tāpat ārste sevi nodēvējusi par kontroles maniaku, atklājot, ka jau izplānojusi katru detaļu savām bērēm, padomājot pat par mūziku, dzeju, lūgšanām un apģērbu bēru viesiem.
"Esmu uzrakstījusi dažādas vēstules un kartītes savam vīram, ko viņš saņems līdz pat septiņdesmitajai dzimšanas dienai. Tāpat rakstu vēstules arī savai ģimenei.
Arī darbā strādāju ar pilnu atdevi, jo, lai gan jūtu sāpes, esmu pateicīga, ka man ir iespēja darīt to, ko vēlos. Saviem pacientiem faktu, ka man ir vēzis, atklāju vien tad, ja viņi jautā. Citādi es to pat nepieminu," izdevumam "Daily Telegraph" atklāj Grendžera.
"Drūmākajos brīžos, ko pavadu, strādājot savas maiņas slimnīcā, rakstu dienasgrāmatu, Vēlos, lai tā būtu pieejama ikvienā medicīnas skolā, un ceru, ka mani kolēģi to izlasīs un padomās par savu darba stilu, gūstot ko noderīgu.
Tāpat ar vīru esam izstrādājuši īpašu mērķu un vēlēšanās sarakstu, kura punktus pamazām izpildām, kamēr vēl ir laiks. Pagājušā gada aprīlī mēs atkārtoti apprecējāmies, esam dzēruši tēju viesnīcā "Savoja", bijuši uz Parīzi un drīz dosimies uz Barselonu.
Esmu svētīta ar savu dzīvi, jo man ir darbs, vīrs un ģimene, ko neizsakāmi mīlu. Apzinos, ka man drīz jāmirst, bet man ir laiks, lai tam sagatavotos. Uzskatu, ka esmu krietni laimīgāka nekā vairums cilvēku," pārliecināti nosaka ārste.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
