Domāju, kā būtu, ja mēs būtu kopā. Atceros viņa acis, lūpas, smaržu utt... Man ir tik grūti. Ar prātu es saprotu, ka man ir ģimene, ka jābūt pateicīgai par to, kas man ir dots. Bet sirds kā traka sauc pēc viņa. Tas jau sāk līdzināties apmātībai. Ziniet, un es jūtu, ka sirds sāp jau tīri fiziski. Es nezinu, ko man darīt. Nespēju atvairīt šīs domas.
Atbild Ingrīda Cera ārste-psihiatre, Ceras I. prakse psihiatrijā
Protams, tā ir problēma, ja tā traucē dzīvot.
Atmiņas par jaunību vienmēr ir jaukas, saldas un idilliskas. Viss, kas bijis slikts, aizmirstas, vai tiek izstumts no atmiņas, paliek tikai patīkamie sapņi. Reāli skatoties, jūs mēģinājāt sazināties ar cilvēku, sameklēt viņu, bet viņš, acīmredzot, nebija pretimnākošs šajā jautājumā un dzīvoja savu dzīvi. Pašreiz jūs arī rakstāt tikai par savām emocijām. Izjaukt savu dzīvi var vienmēr, bet ko Jūs uzbūvēsiet vietā?
Varbūt jāatstāj savas patīkamās atmiņas un jaunība, kā gaismas stariņš, neuztveriet to kā mocības, bet kā enerģijas lādiņu, kas dos spēku jūsu reālajā dzīvē. Pēc manām domām, jāmaina attieksme pret savām pašreizējām izjūtām un nekas nav jādara. Visdrīzāk tās ir alkas pēc ilūzijām, no kurām negribas atvadīties.
Atvainojiet, ja izklausās pārāk bargi, bet jāļauj dzīvei iet savu gaitu un viss nokārtosies pats no sevis.
Lasītāju ievērībai: Lai saņemtu speciālista e-konsultāciju, lūdzu, nosūti savu jautājumu uz e-pasta adresi: sieviete@delfi.lv. Redakcija patur tiesības rediģēt tekstu. Speciālistu ieteikumiem ir tikai izglītojošs raksturs, un tie nevar aizstāt speciālista konsultāciju klātienē.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
