Dakteri Klauni? Ļoti labi, tieši šodien vajadzēja  (60)

Pirmie mēneši reālā darbā

Pēc mirkļa klauns jau pēta puiša ausis un pastaipa ausu ļipiņas. Puika smaida, bet ir apmulsis. Tad abas ausu ļipiņas tiek paraustītas mammai. Tad pēc kārtas abiem tiek izšķirstīti mati, vai tur gadījumā neatrodas kaut kas interesants. Pēc mirkļa mamma ar dēlu tiek laukā pa durvīm un smejas pilnā kaklā. Arī klauns jau kaut kur dodas tālāk. Es ķeru klaunu ciet un saku - esmu tas cilvēks, ar ko jums bija sarunāta tikšanās. "O!" saka klauns un ķer pie sirds.

Pa to laiku parādījies vēl viens klauns - sieviete ar lenti matos un somu plecā. Saku, ka vēlos aprunāties, taču abi klauni mirkli sarunājas sev vien saprotamajā klaunu valodā. Beidzot dodamies ārā pa durvīm uz nodaļām, kur klaunus jau gaida. Ārā ejot, pirmais klauns vārdā Tato kājās uzvelk pats savas īpašās āra bahilas - divus "Narvesen" iepirkumu maisiņus. Uz priekšu diezin cik ātri neiet, bet visi satiktie bērni un vecāki nespēj nespurgt par smieklīgo klamzātāju.

Projektam "Dakteris Klauns" šomēnes aprit gads, taču paši klauni slimnīcā tā pa īstam un patstāvīgi strādā trīs mēnešus. Laiku prasīja klaunu kandidātu atlase, apmācība pie Dakteriem Klauniem no Krievijas un Izraēlas, vietējiem aktiermeistarības pasniedzējiem, slimnīcas nodaļu darba izzināšana. Palēnām projekts ir iekustējies, un klaunus mazie pacienti, viņu vecāki un nu jau arī personāls sagaida ar prieku un nepacietību.

Rīta pusē klauni strādājuši uzņemšanas un observācijas nodaļās. Tagad laiks darbam pārējās nodaļās. Klauns Tato ved mūs uz Onkoloģijas nodaļu. Te ir ne līdz smiekliem. Īsā sarunā ar medmāsām klauni iegūst pamatinformāciju - kurās palātās noteikti ieiet, kur varbūt neiet, jo bērns jūtas slikti. Pēc mirkļa klauni jau ķeras pie darba.

Bērnu smiekli un uzkopējas draudi

Palātas gultā guļ saguris puika bez matiem, saslēgts vadiņos, blakus dažādas ierīces. Klauni dodas istabā un tālākais ir pilnīga improvizācija. Īsti nevar saskatīt, kas tur notiek, bet pēc mirkļa visi ir "vienojušies kopīgā dziesmā" un sarunājas ne visai skaidrajā klaunu valodā. Puika pasmaida, atskan mūzikas skaņas. Otrs klauns Dr. Mušiņš ar lenti matos tur rokās mīksto mantu - raibu gotiņu - gotiņa sāk masēt kolēģi klaunu un tad jau ķeras pie mazā pacienta. Tas smaida. "Masāž, mmmmm, masāž!" burkšķ tad klauns, tad bērns, tad mīkstā manta. "Tik tā uzmanīgi, lai nav nekādu lielu aktivitāšu," nosaka garām ejošā medmāsa. Aktivitāte nav nekāda lielā, bet pēc 10 minūtēm palātā klauni atstāj gultā gulošu smaidošu bērnu.

Klauns Tato ne mirkli neizkrīt no lomas. Koridorā viņa skatiens sastopas ar pretī nākošo uzkopēju, kas sev pa priekšu stumj ratus ar visiem saviem palīgieročiem. Klauns uzkopējai nosprosto ceļu un kaut ko uzsauc. Apkopēja nav ar pliku roku ņemama. Viņa sāk smieties un uzbrukt klaunam ar visu stumjamo iekārtu. Klaunam nekas cits neatliek kā iemukt kādā no palātām. Tur ir vairāki bērni un viņu vecāki. Daži bērni ir hiperaktīvi, citi stīvi skatās planšetdatoru ekrānos. Vecāki ir saguruši. Klauniem nav viegli, bet ar pacietību un izdomu viņi drīz vien panāk kontaktu, kam seko burbuļu pūšana, orķestra spēlēšana, klauna pulksteņa un saplīsušu durtiņu pētīšana.

"Ļoti labi, tieši šodien vajadzēja," noskatās kāda garāmejoša sieviete baltā virsvalkā. Klauns Tato pēc izglītības ir psihoterapeits, projektā nokļuvis gandrīz nejauši, bet tagad šis darbs esot nostūmis malā visus pārējos. "Sākumā ar trim stundām nedēļā bija pārpārēm - šis process paņēma visu enerģiju. Sākumā nācu laukā kā uz otru pusi izvērsts un kādas divas dienas man vajadzēja no tā visa atiet. Tagad otrādi. Es nenāku smīdināt, esmu brīvs. Es varu ienākt, jūtu, ka nav īstais brīdis, mierīgi pagriezties un iziet. Es te neesmu es - Igors Narovskis - esmu klauns Tato. Es te esmu pats savās darīšanās. Ne bērniem, pats priekš sevis. Necenšos visiem izpatikt, kā darīju sākumā, jo beigās sapratu, ka nevajag neko lieku. Vajag visu dabiski un tad bērni ir vispriecīgākie," stāsta klauns ar sarkano degunu.

Klauns Dakteris Mušiņš jeb Anete Baškevica pēc izglītības ir vecmāte, bet realitātē strādā mākslas preču veikalā un spēlē improvizācijas teātrī. Katram klaunam te ir paša izstrādāts tēls un darba metodes. Dr. Mušiņš mazāk izmanto dživrišu (pašizdomāto klaunu valodu), bet runā ar bērniem skaidrā mēlē. "Jūs tikko pārsniedzāt braukšanas ātrumu, būs sods!" dr. Mušiņš saka bērnam, kas stumjas garām ar visu katetra stieni. Puika bez matiem ar krustiņu kaklā atzīst pārkāpumu. Dr. Mušiņs liek parakstīties uz kvīts ar milzīgu zīmuli. Ar tādu zīmuli puika ir gatavs parakstīt jebko. Saņemts sods - jāiet nobučot mamma četras reizes. Puses šķiras uz pozitīvas nots.

Tur nevajag iet? Varbūt tomēr iesiesim?

Klauni atzīst, ka šis darbs jau tagad mainījis viņus pašus. Kāds palicis atvērtāks, kāds bijis spiests vairāk pievērsties ļaunā un labā dziļākai izvērtēšanai. Dažos darba mēnešos piedzīvotas arī īpašas situācijas.

Anete jeb Dr. Mušiņš stāsta: "Reiz iegājām nodaļā un māsu postenī mums saka - tur ejiet, tur ejiet, bet tajā palātā gan neejiet - nav vērts. Ejam garām un pa stikla logu durvīs redzam - guļ apmēram divpadsmitgadīgs zēns ar Dauna sindromu. Viens pats. Nekustīgs. Ko mēs varējām zaudēt? Gājām iekšā. Otrs klauns sāka pūst burbuļus, es tos it kā spridzināju. Viņam bija pat grūtības fokusēt skatienu. Un tad viņš sāka skaļi smieties un smējās, smējās, smējās! Ienāca māsiņa un neticēja savām acīm. Tā mēs aizgājām, bet, kad pēc pusstundas nācām garām atpakaļ, pa logu redzējām, ka viņš vēl joprojām smaida un iesmejas. Tas mani vienlaicīgi izsista no sliedēm un tā iepriecināja. Pat it kā bezcerīgos gadījumos mēs varējām būt noderīgi!"

Šobrīd pavisam projektā darbojas 14 klauni, viens no tiem slimnīcā Ventspilī. "Iesākumā ārsti bija kūtri, viņi nebija redzējuši mūsu darbu. Ne visi bija priecīgi mūs redzēt, grūti pieņēma jauno. Gājām tikai uz nodaļām, tur pamazām mūs sāka aicināt arī uz procedūrām. Bija gadījumi, kad klauns nomierināja bērnu un ārsts varēja turpināt procedūras. Tas ir kā radio, informācija izplatījās. Tad atļāva nākt uz observāciju un arī uz neatliekamo palīdzību. Esam vajadzīgi," stāsta Marianna Milovska, projekta autore un koordinatore.

Kamēr runājam, zvana Milovskas mobilais tālrunis. Kārtējais cilvēks interesējas par kārtību, kādā iespējams kļūt par klaunu. "Drīz, sekojiet informācijai mūsu Facebook kontā," klausulē skaidro koordinatore. Klaunu slimnīcā nav katru dienu, taču tagad jau ir ārsti, kas saka - klauniem būtu jānāk katru dienu. Projektā ap gadu miju iecerēts izsludināt jaunu klaunu kandidātu uzņemšanu.

Projektu pagaidām finansiāli atbalsta Pētera Avena labdarības fonds un uzņēmums "Food Union". "Ir jāpiesaista vēl privātie ziedotāji, jo šis projekts skar katru Latvijas ģimeni, jo agri vai vēlu ir varbūtība nonākt slimnīcā. Projekts nedrīkst beigties, visi pieradīs pie klauniem un viņi nevarēs vienā brīdī tā vienkārši pazust," uzsver Milovska.

Iecerēts, ka ar laiku klauni varētu braukt pie bērniem arī uz mājām - tiem, kam tiek nodrošināta paliatīvā aprūpe, kas ilgstoši ārstējas mājās, pie bērniem ar invaliditāti. "Tur esam ne mazāk vajadzīgi. Ja bērns zina, ka, piemēram, reizi divās nedēļās pie viņa atbrauks viņa mīļais klauns Tato, tad tas pilnīgi citādi iekrāso viņa dzīvi!" skaidro Milovska. Projekta autori cieši apņēmušies meklēt ziedotājus, lai arī turpmāk apslimis bērns varētu paraustīt klaunu aiz deguna un .... pasmaidīt, jo klaunu "tieši šodien tā vajadzēja!"