Ko iesākt, ja apēsta indīga sēne, un citi drošības pasākumi, dodoties mežā  (15)

Sēņošana ir lielisks un veselīgs laika pavadīšanas veids, kas ļauj aktīvi pavadīt laiku svaigā gaisā. Turklāt, ja sēņošana izdevusies ražīga, sēņotāji var pagatavot sev veselīgu maltīti.

Kā zināms, sēnēs atrodams daudz bioloģiski aktīvu, cilvēka organismam labvēlīgu vielu, piemēram, olbaltumvielas, šķiedrvielas, aminoskābes, lecitīns, vērtīgas minerālvielas (dzelzs, kālijs, nātrijs, jods, magnijs, cinks, u.c.). Pēc kalcija un fosfora daudzuma sēņu sastāvs pielīdzināms zivīm.

Īpaši vitamīniem bagātas ir Latvijā tik izplatītās gailenes un baravikas, kurās atrodami vitamīni, A, B1, B2, B3, C, D, PP un E. Tomēr "BENU Aptieka" farmaceits atgādina, ka, dodoties sēņot un sēnes gatavojot, jābūt īpaši piesardzīgiem, jo ēšanai nepiemērotas sēnes var izraisīt saindēšanos, bet, neievērojot piesardzību mežā, iespējams kļūt par upuri ērcēm.

Kā pasargāt sevi no saindēšanās ar sēnēm?

Dodoties sēņot, ļoti būtiski ir izvēlēties piemērotu vietu. Nekad nevajadzētu sēņot vietās, kur ir paaugstināts gaisa piesārņojums, piemēram, autoceļu, dzelzceļu, atkritumu izgāztuvju tuvumā. Latvijas mežos sastopamas aptuveni 300 ēdamu sēņu sugas, bet tāpat aptuveni 30 indīgu sugu, tāpēc ļoti būtiski ir lasīt tikai tās sēnes, kuras atpazīstat, bet sēnes, par kurām māc bažas, labāk atstājiet mežā.

Visvieglāk atpazīstamā indīgā sēne ir mušmire, kura satur indīgu vielu muskarīnu, taču citas indīgās sēnes pēc izskata var nebūt tik izteiksmīgas.

Ja par kādu no salasītajām sēnēm māc bažas, noteikti pārliecinieties, vai tā nav indīga, konsultējoties ar kādu labu sēņu pazinēju vai pārbaudot to ar citu drošu avotu palīdzību. Arī pērkot sēnes veikalā vai tirgū, iegādājieties tikai sev labi pazīstamas sēņu sugas.

Uzturā nekad nelietojiet tārpainas, vecas, pāraugušas vai bojātas sēnes. Turklāt jāpatur prātā, ka saindēšanās iespējama arī ar ēdamām sēnēm, kas nepareizi sagatavotas, tāpēc būtiski sēnes pareizi apstrādāt.

Sēnes bojājas salīdzinoši ātri, turklāt īpaši ātri tās bojājas polietilēna maisiņos un plastmasas traukos. Vislabāk sēnes lasīt grozos, kur tām piekļūst gaiss un tās nav saspiestas.

Pārnesot sēnes mājās, tās pēc iespējas ātrāk jāapstrādā, jo sēnes uzglabājot ilgāk par 24 stundām, sākas sadalīšanās process, kā rezultātā no sēnēm izdalās blakusprodukti, kas negatīvi iedarbojas uz nervu sistēmas, sirds – asinsvadu un gremošanas sistēmu darbību. Saindēšanos var veicināt arī alkohola lietošana kopā ar sēnēm.

Ja sēnes izraisījušas saindēšanos

Kā paskaidro BENU aptieku farmaceits Vitālijs Mitrohins, pirmie saindēšanās simptomi var parādīties vienas līdz divu stundu laikā pēc sēņu ēšanas, taču citkārt tie var parādīties arī vēlāk. Atkarībā no saindēšanās stipruma simptomi var atšķirties. Visbiežākās pazīmes, kas liecina par saindēšanos, ir vājums, nelabums, vemšana, pastiprināta svīšana, reiboņi un sāpes vēderā.

Šādus simptomus izraisa indīgie toksīni, kas uzsūcas organismā no kuņģa un zarnu trakta un uzkrājas aknās un nierēs. Novērojot šīs pazīmes, nekavējoties jāsazinās ar mediķi.

Atlabšanas process būs daudz ātrāks, ja zināsiet, kādas sēnes izraisījušas saindēšanos. Tādēļ ieteicams saglabāt neapēstās sēnes vai dažkārt arī tās sēnes, kuras ķermenis ir atgrūdis, izraisot vemšanu.

Būtiskākais saindēšanās gadījumā ir attīrīt kuņģi no tā indīgā satura. To veic, cietušajam dodot dzert lielu šķidruma daudzumu – apmēram četras līdz piecas glāzes ūdens (viena tējkarote dzeramā soda uz 0,5 litriem vārīta ūdens) vai pagatavojot vieglu kālija permanganāta šķīdumu.

Tad nepieciešams mākslīgi izsaukt vemšanu, kairinot rīkles galu. Pēc tam cietušajam vajag iedot atslābinošu līdzekli un nolikt gulēt. Lai saglabātu organisma sāļu sastāva līdzsvaru, nepieciešams dzert tēju vai nedaudz sālīta ūdens. Pie kājām novieto sildītāju.

Citi piesardzības pasākumi, dodoties sēņot

Dodoties sēņot, kā arī pastaigā uz mežu, pļavām vai neapkoptiem dabas parkiem, jāatceras par risku sastapties ar ērcēm. Tāpēc, lai izvairītos no ērču kodumiem, vēlams apģērbs, kas nosedz kājas un rokas - kājās jāvelk zeķes, bet galva jānosedz ar cepuri vai lakatu. Bikšu gali jāieliek zeķēs vai zābakos, jo tieši šeit ērces ielien visbiežāk.

Aprocēm un apkaklei jābūt cieši pieguļošai, blūze vai krekls jāieliek biksēs. Pastaigas laikā ik pa brīdim jāaplūko apģērbs, lai savlaicīgi pamanītu un notrauktu pa to rāpojošās ērces. Turklāt vislabāk mežā doties gaišā apģērbā, jo uz tā ērces pamanīt būs daudz vieglāk.

Lai ērces atvairītu, farmaceits rekomendē pirms došanās mežā lietot ērču atbaidīšanas līdzekli jeb repelentu, kuru ieteicams atkārtoti lietot ik pēc trīs stundām.

Pārnākot no pastaigas pa mežu, rūpīgi jāpārbauda, vai uz drēbēm un ķermeņa nav ērces. Ja ērce tomēr piesūkusies, tā jānoņem pēc iespējas ātrāk, ko vislabāk uzticēt mediķiem.