Ģimenes ārste: uzticēšanās ir svarīgākais ārsta un pacienta veiksmīgai sadarbībā

Burvīgi ir tie mirkļi, kad satiec mazo pacientu otro vai ceturto reizi kabinetā, un bērns vairs nebaidās, kā tas bija pirmajā reizē. Ar mazajiem ir jābūt patiesiem, nevari melot un mazuļi ir jāciena. Pirmajā tikšanās reizē bērns baidās, kas ir pilnīgi dabiski, un tieši tas pats notiek arī ar pieaugušajiem. Tikai pieaugušie to neizrāda. Ja paskaidrojam, ko darīsim, drosme un uzticība pieaug. Un, ja, iztaustot mazu vai lielu punci, ir gadījušās aukstas rokas, tad to arī jāpasaka. Tāpat, ja pacientam kas nepatīk komunikācijā ar ārstu, tad to vajag teikt kabinetā. Un nebūs nesaprašanās.

Lai to sasniegtu, ārstam ir jāvelta pietiekami daudz laika katram pacientam. Jā, arī dakteris nedrīkst būt hroniski pārslogots, jo tad izdegam mēs paši un kļūstam par pacientiem. Lai cik bēdīgi tas nebūtu šajā sociālekonomiskajā situācijā, tas diemžēl notiek bieži, jo dakteri ir pārslogoti un ģimenes ārstu prakses ir pārpildītas, līdz ar ko darbs ir zaudējis kvalitāti.

Kad ārsts ir apzinājis pacienta sniegto informāciju un to, ko tā sniedz, ir iespējams palīdzēt un ārstēt ievērojami labāk. Kas tas par ārstu, kas ārstē no attāluma pa telefonu? Tā reizēm var, ja ir izveidojusies abpusēja uzticēšanas un paļaušanās. Tāpēc ģimenes ārstam ir jābūt tiešām visas ģimenes ārstam, jo tad ir iegūta pilna aina, kas palīdz pildīt veselības uzlabošanas pienākumus un profilaksi. Atrast ārstu, ar kuru izveidot šīs pilnvērtīgās attiecības, protams, ir grūti. Tas ir tāpat kā ar frizieri, un vēl grūtāk, jo uzticam ko sev tik svarīgu un personisku. Tomēr gribu iedrošināt visus meklēt, kamēr atrasts tas, kuram uzticamies. Katram ir tiesības uz labu ārstu, un tādu noteikti var atrast.

Jā, ir skumīgi apzināties, ka šajās attiecībās starp ārstu un pacientu, ir robi, un pacients ir ierobežots savā izvēlē. Izvēli ierobežo ģeogrāfiskā situācija, sociālekonomiskā situācija valstī. Tomēr pacientam ir tiesības izvēlēties ģimenes ārstu un mainīt to, kamēr atrod savu ārstu, ar kuru izveidojas pilnvērtīgas attiecības un izpratnes pilna komunikācija. Labi ārsti ir visur. Tomēr katram labs būs cits ārsts.

Vislabākā situācija ir tad, kad viens ārsts ir visu laiku, īpaši, ja ir izveidojušas uzticēšanās pilnas attiecības. Dzīve, protams, reizēm ievieš savas korekcijas. Ārsts var aiziet pensijā, pārcelties dzīvot uz citurieni, tāpat arī pacients var mainīt dzīvesvietu. Un nākas meklēt ārstu no jauna. Tad uzticēties un atvērties jaunam, pagaidām vēl svešam speciālistam ir grūti, jo viss ir jāsāk no sākuma. Protams, pacientam nākas atbildēt uz sen uzdotiem jautājumiem atkārtoti, un, jā, reizēm, atbildot uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem, ir iespējams sadzirdēt savas atbildes, cik tās ir patiesas. Un no tā izdarīt secinājumus arī pašam. 

Ja pacients ir nolēmis mainīt ģimenes ārstu un jau ir vienojies ar citu speciālistu, pie kura ārstēsies turpmāk, abiem jāaizpilda vienošanās. Tā apliecina, ka konkrētais ģimenes ārsts apņemas ārstēt pacientu. Viens iesniegums paliek pie pacienta, otrs - pie ārsta. Ārsts piecu darba dienu laikā elektroniski ievada jaunā pacienta vārdu informācijas vadības sistēmā, šādi par ģimenes ārsta maiņu informējot arī Nacionālo veselības dienestu. Ģimenes ārsta maiņa ir bezmaksas pakalpojums.

Jāsaprot, ka iztaujājot pacientu, ārsts nerokas pacienta dzīvē tāpēc, ka ir interesanti, bet gan, lai labāk saprastu lietas būtību un varētu palīdzēt. Palīdzēt atrast virzienu, pa kuru iet, lai saglabātu savu veselību pēc iespējas ilgāk. Reizēm ārsta norādītais virziens nesakrīt ar paša pacienta izvēlēto, un veidojas nesaprašanās. Tomēr ārsts vienmēr aicina sev pajautāt, vai tas ir virziens, kur savu veselību tiešam nepasliktināsiet un dzīvildzi pagarināsiet? Atkal svarīgi sev atbildēt godīgi.

Ģimenes ārsts ir kā virziena rādītājs, kurš arī paskaidro mērķi, kas būtu sasniedzams. Virzienu, pa kuru iet, izvēlas pats pacients. Jā, tā ir jūsu izvēle! Ģimenes ārsts var palīdzēt to sasniegt. Ja izdodas iegūt pacientu uzticību, toe izdarīti ir vieglāk. Pats lielākais gandarījums man ir, kad mazais pacients man uz ielas saka: "Čau!". Tad iekšēji smaidu un secinu - mēs saprotamies, kaut mamma mazo rausta un saka, ka ar dakteri tā runāt nevar.