Burvīgi ir tie mirkļi, kad satiec mazo pacientu otro vai ceturto reizi kabinetā, un bērns vairs nebaidās, kā tas bija pirmajā reizē. Ar mazajiem ir jābūt patiesiem, nevari melot un mazuļi ir jāciena. Pirmajā tikšanās reizē bērns baidās, kas ir pilnīgi dabiski, un tieši tas pats notiek arī ar pieaugušajiem. Tikai pieaugušie to neizrāda. Ja paskaidrojam, ko darīsim, drosme un uzticība pieaug. Un, ja, iztaustot mazu vai lielu punci, ir gadījušās aukstas rokas, tad to arī jāpasaka. Tāpat, ja pacientam kas nepatīk komunikācijā ar ārstu, tad to vajag teikt kabinetā. Un nebūs nesaprašanās.
Lai to sasniegtu, ārstam ir jāvelta pietiekami daudz laika katram pacientam. Jā, arī dakteris nedrīkst būt hroniski pārslogots, jo tad izdegam mēs paši un kļūstam par pacientiem. Lai cik bēdīgi tas nebūtu šajā sociālekonomiskajā situācijā, tas diemžēl notiek bieži, jo dakteri ir pārslogoti un ģimenes ārstu prakses ir pārpildītas, līdz ar ko darbs ir zaudējis kvalitāti.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
