Trīcošas rokas un atmiņas zudumi. Kas jāzina par Parkinsona slimību?

Roku trīce, paaugstināts muskuļu tonuss, stīvums kājās, līdzsvara traucējumi, atmiņas zudumi – tie ir tikai daži no simptomiem, ar kuriem nākas saskarties ar šo slimību sirgstošajiem.

Konsultante Evija Miglāne, P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Neiroloģijas nodaļas vadītāja

Parkinsona slimība ir viena no visizplatītākajām neiroloģiskajām jeb nervu sistēmas saslimšanām, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedras docente un Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Neiroloģijas nodaļas vadītāja Evija Miglāne. Šīs slimības simptomu kopumu 1817. gadā pirmo reizi aprakstīja angļu ārsts Džeimss Pārkinsons, nodēvējot to par trīcošo paralīzi (paralysis agitans). Tā ir hroniska, progresējoša saslimšana, kuras laikā smadzenēs pakāpeniski noārdās nervu šūnas. Neironi, kas ražo dopamīnu – vielu, kas nepieciešama, lai cilvēks varētu brīvi, plastiski, pietiekami ātri kustēties, Parkinsona slimības pacientiem pamazām iet bojā, radot neatgriezeniskus veselības traucējumus.

Kāpēc tā notiek, līdz galam vēl nav izpētīts, bet ir daudz dažādu teoriju. Populārākā no tām pieļauj iespēju, ka smadzenēs uzkrājas olbaltums α sinukleīns, kas sagrauj neironus. Tikai tad, kad vairāk nekā puse neironu ir bojāti, sāk parādīties pirmie slimības simptomi. Viens no tiem ir trīce, kas ir stiprāka, slimniekam esot miera stāvoklī. Parasti pamana, ka trīc rokas – sākumā viena, pēc tam arī otra. Ja cilvēks kustas, trīce var samazināties vai pat izzust. Otrs simptoms ir rigiditāte jeb paaugstināts muskuļu tonuss, kas var izpausties ar stīvumu, muskuļu savilkumu. Trešā pazīme ir bradikinēzija, kas tiešā tulkojumā nozīmē – lēna kustība: slimnieka kustības kļūst lēnākas, mazāk izvērstas, amplitūdā mazākas nekā veselajiem. Vēl viens svarīgs simptoms ir nestabilitāte, kas attīstās visu iepriekš minēto pazīmju kopuma dēļ. Cilvēks nespēj noturēt līdzsvaru, it īpaši, sākot kustību, piemēram, pieceļoties no krēsla vai gultas, vai mainot kustības virzienu. Līdzsvara traucējumu dēļ pacients var nokrist.

Slimībai progresējot, parādās vēl citas pazīmes, kas nav saistītas ar kustībām un ko bieži vien nenovērtē un neattiecina uz Parkinsona slimību. Piemēram, var būt impotence, grūtības urinēt, ādas pārmaiņas, pazemināts asinsspiediens. Var sākties psihes problēmas – depresija, atmiņas traucējumi, demence.

Parkinsona slimību izraisa dažādi faktori. Aptuveni katru desmito gadījumu iespaidojusi iedzimtība. Vēl uzskata, ka noteiktas ģenētiskas predispozīcijas situācijā slimības attīstību var veicināt apkārtējā vide, it īpaši, ja bijusi saskare ar pesticīdiem, herbicīdiem un citām lauksaimniecībā izmantotām ķimikālijām. Dažos pētījumos minēts, ka augstāks risks saslimt ir tiem, kuri dzīvo vietā, kur nodarbojas ar lauksaimniecību, taču tas nenozīmē, ka Parkinsona slimība vienmēr attīstās cilvēkiem, kas bijuši tuvumā indīgām vielām. Daudzos gadījumos slimības rašanās iemesls īsti nav skaidrs. Ja ir precizēts noteikts cēlonis, runa ir nevis par Parkinsona slimību, bet gan par sekundāru parkinsonismu. Atšķirībā no Parkinsona slimības parkinsonisms neprogresē, ja izdodas likvidēt cēloni. Tie var būt ļoti daudzveidīgi. Viens no iemesliem var būt medikamentu, it īpaši vecākās paaudzes neiroleptiķu (centrālās un perifērās nervu sistēmas funkcijas bloķētāju), lietošana. Šīs zāles paraksta dažādu psihisku saslimšanu ārstēšanai.

Parkinsonisms var attīstīties arī pēc pārciestiem insultiem, galvas traumām, encefalītiem, toksisku vielu lietošanas.

Saslimšana sākas pakāpeniski – nedēļu, mēnešu, reizēm pat gadu ritumā. Pirmie simptomi var būt ļoti nespecifiski, teiksim, cilvēks kļūst stīvāks, lēnīgāks, vairs nespēj tik ātri paveikt visu ikdienā nepieciešamo. Parkinsona slimība var sākties ar vienas vai abu roku trīci miera stāvoklī, ar spazmām līdzīgām sāpēm muskuļos naktī. Simptomi nepāriet, bet pamazām progresē. Visbiežāk pazīmes parādās asimetriski – vispirms vienā ķermeņa pusē, bet pēc tam pievienojas traucējumi otrā pusē.

Pirms rodas kustību traucējumi un trīce, par slimību var liecināt vājāka oža, tomēr visbiežāk cilvēks pats par šādu saikni neaizdomājas, turklāt ožas problēmas mēdz būt arī citu saslimšanu gadījumā. Ja šķiet, ka ar ožu kaut kas nav kārtībā, vispirms vajadzētu doties pie otolaringologa, lai izvērtētu, vai tas nav noticis deguna gļotādas dēļ. Savukārt, ja ir aizdomas par neiroloģisku saslimšanu, pacients var tikt nosūtīts uz olfaktometriju – smaržu uztveres pārbaudi. Jāņem vērā, ka ar ožas traucējumiem var sākties arī Alcheimera slimība.

Parkinsona slimībai tipiski ir ne tikai motorie jeb kustību traucējumi. Kaitei progresējot, var parādīties arī psihiskie, piemēram, atmiņas zudums, rodas tā sauktā demence – domāšanas, atmiņas, kognitīvo jeb izziņas spēju izsīkums. Slimnieks vairs nespēj tikt galā ar ikdienā darāmo nevis tāpēc, ka vispār nespētu kustēties, bet gan tālab, ka domāšana, atmiņa, paša uzvedība traucē.

Slimnieka smadzenēs pakāpeniski iet bojā neironi, un tas var izraisīt depresiju. Pēc Evijas Miglānes teiktā, tai sākoties, pacientam jālieto medikamenti, kas depresiju nomāc. Pretējā gadījumā cilvēkam ar Parkinsona slimību motorie jeb kustību traucējumi vēl vairāk pastiprinās.

Saskaņā ar statistikas datiem Parkinsona slimība sākas vidēji 60 gadu vecumā – jauni cilvēki ar to neslimo. Samērā reti tā var parādīties vecumā līdz 40 gadiem, tiesa, Latvijā nav izveidota šīs slimības pacientu datubāze, tāpēc par pamatu tiek ņemti ASV iegūtie skaitļi, kas liecina – pēc 60 gadu vecuma slimība skar 1% populācijas.

Dzīves ilgums pēc diagnozes noteikšanas atkarīgs no konkrētā pacienta, jo īpaši no tā, cik lielā mērā un cik ātri slimība progresē. Pareizi lietojot medikamentus, var nodzīvot garu mūžu.

Parkinsona slimību lielākoties diagnosticē klīniski pēc simptomiem, taču to var izdarīt tikai neirologs, kurš pārzina pazīmes un spēj tās novērtēt. Analīzes laboratorijā vai attēlu diagnostika nesniedz precīzu atbildi, ka tā tik tiešām ir šī slimība, tomēr šādas metodes nepieciešamas, lai izslēgtu citas varbūtējās slimības un parkinsonismu atšķirtu no Parkinsona slimības. Lai noteiktu diagnozi, neirologam jābūt ļoti erudītam. Visbiežāk to nevar izdarīt vienas vizītes laikā – ārstam pacients jāredz atkārtoti.

Dažreiz noteikt diagnozi nav vienkārši un var būt nepieciešams specializētu neirologu konsilijs. Piemēram, Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā šāds konsilijs notiek katru nedēļu. Uz to pacientu var nosūtīt ne tikai neirologs, bet arī ģimenes ārsts.

Vēl pirms vairākiem gadu desmitiem, kad nebija ieviesti patlaban Parkinsona slimības ārstēšanai visplašāk lietotie medikamenti, lielākā daļa pacientu 10 gadu laikā kļuva tik mazkustīgi, ar tik stīviem muskuļiem, ka varēja tikai gulēt un trīcēt. Arī ar modernākajām metodēm slimību pavisam izārstēt nevar, toties iespējams efektīvi samazināt tās simptomus un ilgstoši nodrošināt slimniekam spēju pašam par sevi parūpēties un strādāt. Tāpēc ir ļoti svarīgi laikus saņemt profesionālu ārsta konsultāciju.

Slimības ārstēšanai speciālists izraksta medikamentus, kas, pareizi lietoti, uzlabo pašsajūtu – nodrošina atbilstīgu kustību ātrumu, mazina lēnīgumu, trīci un paaugstināto muskuļu tonusu, vienlaikus gausinot slimības progresēšanu. Zāles palīdz stimulēt neironus, pievada smadzenēm dopamīnu. Izdevumus par šiem medikamentiem 75% apmērā kompensē valsts.

Ja sākumā medikamenti īsti nepalīdz, tos iespējams variēt ar citiem preparātiem – šīs slimības ārstēšanai paredzēto zāļu klāsts ir diezgan plašs. Situācijās, kad izmēģinātas visas zāļu kombinācijas un tie nelīdz, pastāv arī ķirurģiska metode – tā sauktā dziļā smadzeņu stimulācija, par kuras nepieciešamību konkrētam pacientam drīkst izlemt vienīgi ārstu konsilijs. Operācijas gaitā tajās smadzeņu struktūrās, kas atbild par kustību plasticitāti un motoriku, ievada speciālu, ar bateriju darbināmu stimulatoru, kas raida impulsus un it kā stimulē neironus, vienlaikus nebojājot smadzenes. Lai nomainītu bateriju, aptuveni pēc diviem gadiem operācija jāatkārto.

Pagaidām Latvijā šādas operācijas veic diezgan reti, tās ir dārgas un ne visiem piemērotas: slimniekam jābūt pilnībā saglabātai domāšanas spējai, atmiņai, nedrīkst būt arī psihisku traucējumu. Pretējā gadījumā stimulators neko daudz nelīdzēs. Turklāt, lai valsts šīs operācijas apmaksātu, pacientam jāraksta individuāls iesniegums Nacionālajam veselības dienestam.

Patlaban pasaulē tiek izmēģināta vakcīna pret Parkinsona slimību. Austrijā notikušajā pilotpētījumā līdz šim piedalījušies tikai daži desmiti cilvēku. Vakcīna slimnieka organismā jāinjicē vairākas reizes mēnesī. Pirmie rezultāti bijuši daudzsološi – vakcīna vēršas pret patoloģisko olbaltumu, kas sagrauj neironus. Tādējādi neironi tiek aizsargāti, slimnieka stāvoklis uzlabojas. Tomēr vakcīnu paredzēts izmantot pēc iespējas agrīnākā slimības stadijā, kad parādījušies paši pirmie simptomi. Tikai tad, liekot lietā jauno medikamentu, var apturēt neironu bojāšanos. Turklāt tie ir tikai sākotnējie pirmās fāzes pētījumi, un galīgie apstiprinošie rezultāti vēl ilgi jāgaida.

Cilvēkiem, kas sirgst ar Parkinsona slimību, jāievēro vairāki nosacījumi.