Fibromialģija – slimība, kad sāp viss no galvas līdz papēžiem

Šī slimība izpaužas kā hroniskas sāpes, kas noved pie miega traucējumiem, depresijas, bezmiega un līdzīgām problēmām. Diemžēl cilvēkiem ar šo saslimšanu ir arī lielāk iespējamība saslimt ar citām slimībām – migrēnu, autoimūnām saslimšanām, kairinātu zarnu simptomu, lieko svaru, sāpēm iegurnī, depresiju un citām. Pastāv uzskats, ka arī slavenā māksliniece Frīda Kallo, kas 15 gadu vecumā cieta smagā avārijā un visu mūžu mocījās ar briesmīgām sāpēm, cieta no šīs slimības.

Fibromialģijai raksturīgas ilgstošas, plaši lokalizētas muskuļu un skeleta sāpes, jutīgi apvidi mīkstajos audos ( muskuļos un cīpslās), un izteikts nogurums.

Primārā fibromialģija biežāk atrodama it kā veselīgām jaunām sievietēm ar noslieci uz stresu, depresiju, nemieru, bet retāk var būt arī pusaudžiem (biežāk meitenēm) vai vecākiem cilvēkiem.
Vīriešiem biežāk attīstās lokalizēta fibromialģija saistībā ar profesionāli vai brīvā laika aktivitātēs gūtu sastiepumu. Retos gadījumos slimība var kombinēties ar ievērojamām psihofizioloģiskām vai psihogēnām izpausmēm.

Literatūrā fibromialģiju(FM) jeb fibrozītu definē kā difūzas muskuloskeletālas smeldzošas sāpes ar multipliem noteiktiem sāpju punktiem, tādēļ bieži cilvēki, kas cieš no šīs slimības, sūdzās, ka viņiem sāp viss ķermenis. FM ir simptomu komplekss, ko raksturo hroniskas, difūzas muskuļu-skeleta sāpes, sāpju punkti, depresija, miega traucējumi, rīta stīvums, astēnija.

Fibromialģijas sindroms savukārt ir hronisks stāvoklis, ko raksturo neizskaidrojamu fizisku simptomu komplekss ar izplatītām sāpēm un hiperalgēziju noteiktos ķermeņa punktos (D.C. Turk, 2004).

Pētījumā, kas veikts 2003. gadā un kurā piedalījās 434 pacienti, noskaidrots, ka biežākās FM sindroma izpausmes ir nogurums (98%), muskuļu sāpes (95%), miega traucējumi (90%), izplatītas sāpes (88%), locītavu sāpes (85%), rīta stīvums (80%), parestēzijas (75%), trauksme (74%), depresija (72%), galvassāpes (66%), salšanas sajūta (63%), svīšana naktīs (54%), sausas acis (54%), kairinātu zarnu sindroms (53%), žokļu sāpes (51%).

Klīniskie kritēriji diagnostikai ir sāpju punkti, kurus nosaka ārsts algologs, neirologs, fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts, reimatologs u.c. (pēc ASV Reimatoloģijas koledžas izstrādātajiem kritērijiem, 1990): 

• tās ir izplatītas sāpes ķermenī vismaz trīs mēnešus,
• vismaz 11 no 18 palpatori sāpju punkti.

Pacientiem sāpes var būt spontānas (sāpju vētras) uz vidēji stipru pastāvīgu sāpju fona (4-8 balles VAS), lokalizētas sāpes dažādi – pa visu ķermeni vai tikai vienā ķermeņa pusē, izraisa sāpju paasinājumu jebkāda veida papildus kairinājums: pieskāriens, stress, slodze, bezmiegs utt. 

"Latvijā šādi pacienti ir gandrīz katrs trešais vai ceturtais, tikai diagnozes var būt dažādas, galvenokārt [ārsti diagnozē] raksta hronisks sāpju sindroms (ilgāks par trim mēnešiem), sāpju punkti. Ir multipli citi traucējumi – psiholoģiski, funkcionāli, nav izmainītas laboratorijas analīzes, jāizslēdz citas patoloģijas," stāsta Fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārste, algoloģe, stacionāra "Gaiļezers" Fizikālās medicīnas nodaļas vadītāja Dzintra Vāvere. "FM sindroma cēloņi tiek pētīti – tās ir gan muskuļu spazmas, gan perifēri un centrālie nervu sistēmas mehānismi, kas organismā rada disfunkciju, hiperjutību. Ir izjaukta organisma funkcionālā homeostāze."

Kā profilakses un ārstēšanas līdzekļus ārste min miega režīma higiēnu, darba un atpūtas samērīgu plānošanu, diētas dažādību – pilnvērtīgs uzturs un regulārs piecas līdz sešas reizes dienā mazām porcijām, regulāru šķidruma patēriņu (1,5 – 2,5 vasarā pat trīs litri šķidruma dienā), distresa profilaksi, darba vides analīzi un ergonomijas ievērošanu, pacienta izglītošanu un apmācību, dinamisko novērošanu trīs līdz četras reizes gadā pie fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsta (profilakses fizikālās medicīnas un kustību terapijas kursi, metodikas).

Nereti var būt nepieciešams lietot arī medikamentus - pēc nepieciešamības FB ārstē ar miorelaksantiem, miega līdzekļiem, pretsāpju medikamentiem, antidepresantiem u.c., par ko jākosultejas ar ārstu.

Tā kā runa ir ari par muskuļu sāpēm, svarīga ir fizikālā medicīna, kas nostiprina organisma sanoģenēzes jeb pašizārstēsanās mehānismus. "Veicam profilaksi, ārstēšanu un rehabilitāciju," skaidro daktere Vāvere. 

"Pielieto sāpju mazināšanai, miega uzlabošanai, muskuļu spazmu mazināšanai un noņemšanai, mikrocirkulācijas uzlabošanai, sresa un trauksmes noņemšanai, muskuļu relaksācijas prasmes apmācība u.c. var lietot kopā ar medikamentiem un atsevišķi."

Tiekot izmantotas gan elektroprocedūras (mikrostrāvas Alpha-stim, impulsu strāvas, medikamentu elektroforēzi, franklinizācija, dinamiskā elektrostimulācija, TENS, galvanizācija u.c.), gan gaismas terapijas (infrasarkanos starus, ultravioletos, lāzera terapiju, polarizēto gaismu, krāsu terapiju), masāžuas, vannas, ietīšanas, dušas, magnēta terapija dažādos veidos, ultraskaņa, siltuma aplikācijas, inhalācijas, mikroviļņi, kā arī kustību terapija – fizioterapija jeb ārstnieciskā vingrošana, nūjošana. Var būt nepieciešama psihoterapija vai mūzikas, mākslas un deju terapija. Ārsts var nozīmēt arī botulīna injekcijas u.c.