Asociācija: HIV un AIDS ārstēšana Latvijā ir visnepieejamākā Eiropā. Kā panākt lūzumu?  (1)

Ilgtermiņā tas ir neefektīvi un veicina neracionālu valsts budžeta līdzekļu izlietojumu. Faktiski ārstēšana tiek uzsākta jau AIDS stadijā, kad cilvēka imunitāte ir galēji novājināta un nereti pamatslimībai var būt pievienojušās smagas blakusslimības kā vēzis, tuberkuloze u.c., kuru ārstēšanai no veselības budžeta arī ir jātērē ievērojami līdzekļi.

2013. gadā PVO apstiprināja jaunas HIV ārstēšanas vadlīnijas, atzīstot, ka antiretrovirālās terapijas (ART) agrīna uzsākšana brīdī, kad cilvēka imūnsistēma vēl nav galēji novājināta, būtiski palīdz ierobežot HIV/AIDS izplatību. Saskaņā ar PVO rekomendācijām, asimptomātisko HIV inficēto pacientu ārstēšana ar ART ir jāuzsāk no brīža, kad tā saukto CD4 jeb imunitātes šūnu skaits asinīs nav mazāks par 350 šūnām uz kubikmilimetriem asiņu. Dažādos pētījumos ir gūti droši pierādījumi tam, ka agrīna terapija ļauj HIV tālāku izplatību samazināt pat par 20%, kā arī mazina risku inficētajiem saslimt ar citām HIV pavadošām slimībām kā tuberkulozi, sēnīšu infekcijām, vēzi, diabētu u.c., stāsta RSU Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras docente Anda Karnīte. 2009. gadā ekonomiskās krīzes laikā Latvijā tika samazināts slieksnis, pie kura jāuzsāk HIV inficēto ārstēšana no PVO ieteiktajām 350 CD4 šūnām uz 200, un līdz šim brīdim tas joprojām nav atjaunots. 

Sekas minētajiem ierobežojumiem atspoguļo statistika. Latvija jau daudzus gadus ir to ES valstu vidū, kur HIV infekcijas izplatības rādītāji ir ļoti augsti. Arī Eiropas slimību un profilakses kontroles centrs (ECDC) 2014. gada misijas ziņojumā par HIV, B un C hepatītu Latvijā atkārtoti atzinis, ka "AIDS pieaugums Latvijā ir pretrunā ar vidējām tendencēm Eiropas valstīs, kas norāda uz acīmredzamām HIV ārstēšanas nepilnībām valstī". 

Tāpat ECDC arī norāda uz nepieļaujami augsto HIV inficēto bērnu skaitu Latvijā, kas "neatbilst 21. gadsimta situācijai". Jaunatklāto HIV infekcijas gadījumu skaita ziņā Latvija atrodas otrajā vietā ES tūlīt aiz Igaunijas, kurai pirmo vietu nodrošina aktīvi izvērstā iedzīvotāju testēšana HIV infekcijas diagnosticēšanai. Piemēram, atsevišķos Igaunijas reģionos veikt HIV testu ārstiem ir pienākums ieteikt ne tikai riska grupu pārstāvjiem, bet visiem iedzīvotājiem reproduktīvajā vecumā.

Satraucoši, ka Latvijā kopš 2008. gada strauji pieaug HIV inficēšanās tieši heteroseksuālās transmisijas ceļā, tāpēc saslimst daudz jaunu sieviešu un bērnu. HIV inficēto grūtnieču skaits 2013. gadā pieaudzis par 14 gadījumiem, bet bērnu skaits, kuri inficējušies no mātes − par trim gadījumiem (kopumā 2013. gadā infekcija diagnosticēta 10 bērniem), liecina Slimību un profilakses kontroles centra (SPKC) dati. Arī AIDS izplatība Latvijā ir augstākā ES valstīs. Viens no būtiskākajiem iemesliem tam ir zemā ārstēšanas aptvere. Piemēram, Igaunijā AIDS gadījumu skaits ir ievērojami mazāks − 2012. gadā identificēti 2,7 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem, kamēr Latvijā šis rādītājs bija 6,8 uz 100 000 iedzīvotājiem. Tātad Igaunijā HIV tiek sekmīgāk kontrolēts, ārstēts un pacienti līdz AIDS stadijai nenonāk tik ātri, kā Latvijā.
Iespēju nodot infekciju tālāk var samazināt līdz nullei 

Pētījumi pierāda, ka bez antiretrovirālās terapijas HIV infekcijas tālākas nodošanas iespējamība seksuālā ceļā ir 12 uz 100 persongadiem, kas nozīmē, ka 100 neārstēti inficēti cilvēki gada laikā var tālāk inficēt vēl 12 personas. Sekmīgi ārstējot HIV inficētos, iespēju nodot infekciju tālāk var samazināt līdz nullei. Proti, sekmīgas ārstēšanas rezultātā var panākt tik mazu vīrusa koncentrāciju bioloģiskajos šķidrumos, ka persona nespēj inficēt apkārtējos. To dēvē par "T as P" jeb "ārstēšana kā profilakse" principu. Piemēram, pētījumos pierādīts, ka persona, kura nav inficēta, bet kuras dzīvesdraugs ir HIV inficēts, gadiem ilgi, dzīvojot dzimumdzīvi arī bez prezervatīva, neinficējas no sava partnera, ja tas lieto pretvīrusu medikamentus. 

Terciārā profilakse jeb antiretrovirālā terapija Latvijā tiek nodrošināta tikai 18% HIV pacientu (Lietuvā − 27%, Igaunijā − 34%), kas ir teju zemākais aptveres radītājs Eiropā un pat zemāks nekā atsevišķās nabadzīgās Āfrikas valstīs. 

HIV ir lipīga, uz mūžu iemantojama slimība, kas savlaicīgi neārstēta, ievērojami pasliktina inficētās personas dzīves kvalitāti un saīsina mūža ilgumu, kā arī apdraud apkārtējo sabiedrību. Tapēc Latvijas veselības politikas veidotāju prakse ignorēt izmaksu efektivitātes aprēķinus un pierādījumus, lemjot par finansējuma sadali HIV ārstēšanai, ir tuvredzīga, skaidro Karnīte. Arī PVO atzīst − jo agrāk tiek uzsākta HIV pacientu terapija, jo tā ir izmaksu efektīvāka. Lai gan šāda pieeja palielina ārstēšanās izmaksas īstermiņā, pētījumi apliecina, ka 10 gadu laikā ieguvumi no agrīnas/profilaktiskas ārstniecības sedz vai pat pārsniedz izmaksas. 

Aptuvenais pacientu skaits, kam ideālā situācijā (100% piekrišana terapijai un 100% līdzestība, to noturot) Latvijā būtu jāuzsāk terapija pie CD4 šūnu skaita 350, ir 1000. Taču, ņemot vērā, ka ne visi HIV pacienti vēlas uzsākt terapiju un ne visi terapijas saņēmēji ir līdzestīgi jeb gatavi ārstēties ilgstoši un regulāri, kā arī ņemot vērā vēsturiskos Nacionālā veselības dienesta (NVD) pacientu pieauguma datus, reālais pacientu skaita pieaugums papildus pašreizējam viena gada laikā varētu būt 204 pacienti jeb vidēji 17 pacienti mēnesī. 

Tā kā kompensējamo zāļu sarakstu būtiski maina 1. janvārī un 1. jūlijā, un šajā laikā tiek samazinātas arī zāļu cenas un atbrīvojas līdzekļi, Latvija varētu atjaunot HIV terapijas uzsākšanu pie 350 CD4 šūnām no 2015. gada 1. jūlija, mainot NVD farmakoterapijas vadlīnijas, vēl esot ES prezidējošā valsts. 2015. gadā to varētu veikt no ietaupītajiem līdzekļiem, bet 2016., 2017. un 2018. gados − prasīt papildus finansējumu no valsts budžeta. Terapijas uzsākšanai 2015. gada 1. jūlijā būtu nepieciešami 184 212 eiro, vienlaicīgi tas radītu ietaupījumus slimnīcu un ambulatoro iestāžu budžetos. Ir pierādīts, ka pacientiem ar CD4 šūnu skaitu zem 200 ir par piecām līdz astoņām dienām garāks uzturēšanās laiks slimnīcā nekā pacientiem ar CD4 šūnu skaitu virs 200. (Hajiabdolbaghi M. et al, 2014).

Tā kā vienas gultas dienas izmaksas HIV pacientiem SIA Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā ir 43,28 eiro, valsts katra pacienta ar CD4 šūnu slieksni zem 200 ārstēšanai slimnīcā tērē par 181 līdz 341 eiro vairāk nekā pacientam ar CD4 šūnu skaitu virs 200.

• Ja terapija tiktu uzsākta 2015. gada 1. jūlijā, tā būs nepieciešama aptuveni 1000 pacientiem, bet, ja terapija tiks uzsākta tikai 2016. gada 1. janvārī, tā varētu būt nepieciešama jau par 59 pacientiem vairāk.