Ārsti, kas mazgā arī grīdas, un pacienti, kam mēnešiem jāgaida - realitāte onkoloģijā ir 'bedre, kas padziļinās'  (32)

Pierakstīties uz radioloģiskajiem izmeklējumiem ambulatori iespējams tikai rudenī, stacionārā magnētiskās rezonanses izmeklējums jāgaida mēnesi. Un rinda tikai pieaug.

"It kā stāvam uz vietas, finansējumu nepalielina, bet faktiski tas medicīnā nozīmē kāpšanos atpakaļ. Visā pasaulē pa to laiku dara ko jaunu un aizvien vairāk. Neticu, ka pie mums kaut kas mainīsies," par to, kāda situācija pašlaik valda onkoloģijā un onkoķirurģijā, stāsta Latvijas Onkoloģijas centra (LOC) Onkoķirurģijas klīnikas vadītājs Armands Sīviņš. Viņš arī atzīst, ka personāls centrā ir uz izdegšanas robežas, bet, ja kāds saslimst vai ir atvaļinājumā, citi bez maksas kolēģi aizstāj, jo finansējuma neesot. Nesen bijis pat gadījums, kad apkopēja salauzusi roku, tāpēc ārstiem pašiem pēc grafika nācies mazgāt grīdu ārstu kabinetā. 

Cik operācijas onkoķirurģijas klīnikā gadā veicat?

Apmēram 7500 operācijas. Visbiežākās diagnozes ir krūts vēzis, resnās zarnas vēzis, taisnās zarnas vēzis, kuņģa vēzis, dzemdes vēzis, olnīcu vēzis. Veicam arī operācijas pacientiem ar retām onkoloģiskām un arī labdabīgām diagnozēm, piemēram, aknu ehinokokozi, kas ir parazitāra slimība un tās gaita var noritēt tikpat agresīvi, kā onkoloģiskām slimībām. 

Vēzis ir smaga diagnoze. Kādas ir prognozes un rezultāti pēc operācijām?

Jāsāk ar to, ka operācijas var būt radikālas, kas dod reālās iespējas izārstēties no onkoloģiskas saslimšanas, un paliatīvas, kas atvieglo pacienta stāvokli un uzlabo dzīves kvalitāti, kad nav iespējama radikāla ārstēšana. Onkoķirurģijas klīnikā nonāk pacienti, kuriem ir iespējama ķirurģiska ārstēšana. Ķīmijterapijas vai staru terapijas nodaļās pacienti ir daudz smagākā stāvoklī. Pie mums pārsvarā nonāk tie, kam vēl ir cerība palīdzēt. 

Diemžēl liela daļa pacientu pie mums nonāk novēloti – ar lokāli izplatītu saslimšanu vai attālām metastāzēm, šajās situācijās ārstēšanā jāiegulda daudz lielāki resursi, salīdzinot ar agrīnas stadijas vēzi. Tomēr pat šajos gadījumos ir iespēja palīdzēt. Piemēram, pacientus ar resnās zarnas vēža ar metastāzēm aknās, kas ir IV slimības stadija, agrāk radikāli praktiski neoperēja, tad divus gadus nodzīvoja tikai 2%, bet mūsdienās, kombinējot ķirurģisku ārstēšanu ar ķīmijterapiju, piecus gadus nodzīvo 50-60%.

Esmu runājusi ar ārstiem reģionos, kas saka, ka rindas uz izmeklējumiem Rīgā un operācijām šeit ir milzīgas pat tiem pacientiem, kam konstatēts vēzis. Kā ir ar izslavēto "zaļo koridoru", vai tas dzīvē darbojas?

Vakar pieņēmu poliklīnikā. Uz radioloģiskajiem izmeklējumiem plānveida pacientus pašlaik pieraksta uz oktobri. 

Ja Ogrē vai vēl kur citur ir nopirkts magnētiskās rezonanses aparāts, kurš to ir finansējis, par kādu naudu? Var jau nopirkt mersedesu traktoristam, bet vai būs attiecīgs rezultāts? Reāli, arī, ja pacientam izdara šos izmeklējumus citās iestādēs, bieži sliktās izmeklējuma kvalitātes dēļ esam spiesti tos veikt vēlreiz. Šī iemesla dēļ par izmeklējumu valsts maksā divas reizes un līdzekļi tiek izmantoti nelietderīgi. Kāpēc tas tā notiek, tas jāprasa Veselības ministrijas ierēdņiem. 

"Zaļie koridori" nedarbojas – pat, ja pacients guļ pie mums slimnīcā un jāveic magnētiskās rezonanses izmeklējumi aknām vai mazajam iegurnim, šiem pacientiem izmeklējums jāgaida līdz pat mēnesim. 

Kas būtu vajadzīgs, lai neveidotos šāda absurda situācija? Vēl kādi diagnostikas aparāti LOC?

Ar iegādātajiem radioloģiskās diagnostikas aparātiem Latvijā vajadzētu pietikt. To ir pat par daudz. Magnētiskās rezonanses un datortomogrāfijas aparāti ir katrā reģionālajā slimnīcā un pat vēl zemāka līmeņa iestādēs, bet tie netiek noslogoti. Arī šeit pietiktu ar vienu magnētiskās rezonanses aparātu, ja to nenoslogotu pārējie - ne onkoloģiskie pacienti. Pašlaik visiem ir viena rinda. Mums ir paredzēta tikšanās ar slimnīcas vadību, mēģināsim risināt šo situāciju, jo tā paliek arvien sliktāka. 

Ko nozīmē tas, ka Latvijas Onkoloģijas centrā ārstēšanai pieejami 7 – 14 gadus veci aparāti?

Treknajos gados un pirms tam tika iegādāti ķirurģiskie instrumenti, ar ko katru dienu veicam operācijas, bet sen jau vajadzētu jaunus. Arī ultraskaņas aspirācijas aparāts, ko lietojam aknu operācijās, ir 12 gadus vecs un tas ir vienīgais Latvijā.

Šī aparatūra jebkurā brīdī var "iziet no ierindas", un ko tad? Operēt bez tās nozīmē daudz lielāku stresu ķirurgam un lielāku komplikāciju risku pacientam. Otrs variants ir vienkārši neoperēt. Aknu operācijām ir sava specifika, nevar vienkārši griezt ar nazi – ir speciāls ultraskaņas skalpelis, kas atdala audus un asinsvadus, lai varētu redzēt, kas jāsaglabā un kas jāizņem.

Aknu ķirurģija pie mums attīstījās tikai pateicoties ārstu entuziastam, pēdējos gados valsts nenodrošina ne materiālu, ne tehnisku atbalstu. Piemēram, par vienu aknu operāciju valsts slimnīcai piešķir aptuveni 1300 eiro, kas ir 2-3 reizes mazāk nekā reālās izmaksas. Turklāt ārstu un māsu darbs šajās izmaksas vispār nav ierēķināts. Par pārējām, piemēram, barības vada operācijām, maksā 500 – 600 eiro. Šī summa aiziet jau tikai par šuvēm un vienreizējiem piederumiem. Bet jārēķina klāt arī smags pēcoperācijas periods, un lielākā daļa pacientu arī iepriekš ir jāsagatavo, jo viņi te nonāk stāvoklī, kad vairs neko nevar norīt, pat šķidrumu, un ir ļoti novārguši, ar svara deficītu 30 kilogrami, un tādu slimnieku nevar uzreiz operēt. Viņš ir intravenozi jābaro, un tas ir ļoti dārgi.

Ko par šo situāciju saka atbildīgā ministrija? Īpaši ņemot vērā, ka šis ir pasludināts par onkoloģisko saslimšanu gadu.

Ministrijā zina, kāda ir situācija. Finansējumu jau gadiem mums nemaina un neplāno mainīt. Jau vairākus gadus Latvijā finansējums medicīnai ir viszemākais Eiropas Savienībā. Tas jau nav tikai Veselības ministrijas līmenī, bet visas valdības līmenī - kā ir vēlēšanas, tā visi sola uzlabojumus, kad izveido valdību - saproti, ka nekas nemainīsies. Mums ir jātiek galā ar līdzekļiem, kas ir. Stāsta, ka katru gadu finansējumu onkoloģijai palielina, bet saslimstība ar onkoloģiskām slimībām palielinās vēl straujāk. Palielinās arī medicīniskās aprūpes izmaksas, saimnieciskās izmaksas, tāpēc faktiski finansējums tāpat ir nepietiekams. Ar to var segt izmaksu sadārdzinājumu, bet attīstība nav iespējama. Ja Stradiņa slimnīcu kritizēja par piemaksām un Austrumu slimnīcu minēja kā piemēru, ka var taupīt, tad tā taupīšana ir tikai uz cilvēku rēķina. 

Vēl viens iemesls, kāpēc klīniskajām universitātes slimnīcām nepietiek līdzekļu ir tas, ka piešķirtais finansējums ir vienāds ar reģionālajām slimnīcām, lai gan universitātes klīnikās ārstē vissarežģītākos gadījumus ar ļoti lielu resursu izmantošanu un izmaksām. 

Cik liela ir ķirurga alga jūsu vadītajā klīnikā par vienu slodzi?

Pirms nodokļu samaksas – ap 700 eiro. Bet medmāsas un māsu palīgi saņem vēl niecīgāku atalgojumu. Tāpēc liela daļa personāla spiesti strādāt vairākās darbavietās. Personāls noveco, bet vietā jaunie negrib nākt, jo alga ir zema, te ir vissmagākās operācijas un pacienti, kas jākopj. Nodaļas parasti ir pārpildītas. Piemēram, abdominālās un mīksto audu ķirurģijas nodaļā ir 55 gultasvietas, bet ārstējas vairāk nekā 60 pacienti – tas tiek darīts tādēļ, lai kaut vai nedaudz mazinātu rindas. Personāls ir uz izdegšanas robežas. Ja ir atvaļinājums vai kāds saslimst, visas problēmas tikai aktualizējas, jo nav paredzēta nauda aizvietošanai vai atlīdzībai par pārstrādātu laiku. Tā bedre veidojas un kļūst arvien dziļāka. 

Lielās un smagās operācijas, ko šeit veicam, nekur citur Latvijā praktiski neveic. Par tām valsts nemaksā pietiekami. Saņemam fiksētu algu, un naudas ziņā ir vienalga, cik un kādas operācijas veicam. Izdevīgāk būtu neko nedarīt. Spriežot pēc valsts ieguldītā, operācijas nepieciešamas tikai pacientam, lai izdzīvotu, un ārstam, lai realizētu savas profesionālās ambīcijas un palīdzētu pacientam. 

Rīgas 1. slimnīcu likvidēja, taču tagad atkal iegulda līdzekļus, ir atvērts jauns, moderns operāciju bloks, kur operēs tikai finansiāli izdevīgus gadījumus. Tāpat daudzās reģionālās slimnīcās jūties kā ārzemēs, bet mēs operējam visvairāk. Varu parādīt, kāda mums ir operāciju zāle – tāda pati, kā uzcēla 20. gadsimta 80. gados. Tās pašas tumši zaļās flīzes, kas birst nost, un betonēta grīda. Strādājam arhaiskos apstākļos. Personālam netiek nodrošināti cilvēciski darba apstākļi. 

Veselības ministrs Guntis Belēvičs un arī Andrejs Doveiks, Veselības ministrijas Nacionālā veselības dienesta direktora vietnieks, nesen minēja, ka dārgāki un jaunāki ķīmijterapijas līdzekļi vēl nenozīmējot labākus ārstēšanas rezultātus. Vai tas medicīnas jomā, kas tik strauji attīstās, nav absurdi?

Visā pasaulē, arī tepat Lietuvā un Igaunijā, lieto šos jaunos preparātus, bet mums Latvijā vēl ir jāpierāda, ka tie ir efektīvi. Tas jau ir zinātniski pierādīts! Ja runājam par to pašu resnās zarnas vēzi ar metastāzēm aknās, sākotnēji radikāli operējami ir apmēram 15% pacientu, 50% gadījumu ir pārliecinoši neoperējami un saņem paliatīvu ārstēšanu, bet 35% sākotnēji neoperējamiem pacientiem pēc ķīmijterapijas ar mērķterapijas preparātiem, kas rietumos jau tiek lietoti vairāk nekā 10 gadus, arī ir iespējama radikāla ķirurģiska ārstēšana. Preparātus saņems tikai tie pacienti, kuri var par tiem samaksāt. Ministrs jautāja, kas notiek ar pacientiem, kam konstatēts vēzis IV stadijā? Laikam viņi tiek "norakstīti"? Viņi netiek norakstīti! Ir vēži, kur arī pie IV stadijas ir reālas iespējas izārstēt. Pie mums to dara.

Cik maksā šie modernie mērķterapijas preparāti?

Metastātiska resnās zarnas vēža gadījumā ap 3500 – 4500 eiro mēnesī, vidēji pacientam ārstēšana jāsaņem 4 – 6 mēnešus; lielākā daļa mūsu pacientu to nevar atļauties. Tad viņi saņem tikai 1. līnijas preparātus, ko apmaksā valsts, kurus ekonomiski attīstītajās valstīs monoterapijā lietoja pagājušajā gadsimta beigās, bet ar tiem ārstēšanas rezultāti ir sliktāki. Savukārt ar jaunākajiem un efektīvākajiem medikamentiem neoperējamās metastāzes samazinās un reizēm pat izzūd.

Te ir jautājums arī par valsts apmaksātiem medikamentiem. Parasti ārzemēs šādos gadījumos preparātu pacientam piešķir pēc ārstu profesionālās asociācijas, piemēram, ķīmijterapeitu - onkologu asociācijas, rekomendācijām. Latvijā medikamentu kompānijas, kas izplata konkrētu preparātu, iesniedz visus dokumentus, un preparāta piešķiršanu izlemj kāds ministrijas ierēdnis.

Izvēlas lētāko?

Jā, parasti lētāko. Viņi vienkārši var pateikt, ka nevaram to atļauties - un viss. Tādā valstī dzīvojam.

Diskusijā par vēža ārstēšanu Latvijā, kas notika Stradiņa slimnīcā pagājušajā nedēļā, veselības ministrs Guntis Belēvičs teica: "Kolēģi, mēs tik daudz ko varam izdarīt bez naudas!".

Ķirurģijā tas nav iespējams. Nepieciešama aparatūra, šuvēji, aprīkojums, tāpat jāņem vērā, ka šīs tehnoloģijas strauji attīstās. Tas viss samazina gan operācijas laiku, gan atlabšanas periodu, tāpat padara dažādas operācijas iespējamas, bet tas maksā naudu. Mūsdienu ķirurģijas attīstībai nepieciešami lieli līdzekļi Mums klīnikā ir šie aparāti, bet visu laiku reāli strādājam ar mīnusa zīmi. Jau minēto barības vada vēža operāciju neviens cits Latvijā negrib veikt, jo tas ir sarežģīti un dārgi. Kādreiz ķirurgiem augstākā pilotāža bija operēt aizkuņģa dziedzeri, aknas un barības vadu. Uz to tiecās visi! Tagad visu nosaka finansējums, un ķirurgi izvēlas operēt vēnas un brukas, jo par to labāk maksā.

Ministrs izstrādājis veselības attīstības plānu līdz 2065.gadam, kad iedzīvotāji būs veselīgāki – nesmēķēs, būs fiziski aktīvi, regulāri veiks profilaktiskās pārbaudes. Teorētiski šāds plāns ir, taču ieguvums būs tikai tad, kad nomainīsies vairākas paaudzes un sabiedrība kļūs izglītotāka un atbildīgāka. Bet līdz tam laikam mums jārēķinās ar reālo situāciju – ar augstiem saslimstības radītājiem, novēlotām stadijām, kam ir nepieciešams adekvāts, nevis Eiropā viszemākais, finansējums. 

Arī pēdējo dienu notikumi, kad pacientam ir nepieciešama aknu transplantācija, atspoguļo mūsu valsts attieksmi pret cilvēka dzīvību. Mūsu ārsti Latvijā varētu veikt aknu transplantāciju, taču valsts neuzskata par nepieciešamību to finansēt. 

Vācijā un Holandē, piemēram, onkoloģijas pacientiem, lai viņi ātrāk atlabtu vai lai neveidotos izgulējumi, valsts apmaksā teipošanu un citus nosacītu jaunus terapijas veidus. Kā ir pie mums, vai kaut kas tāds ir pieejams?

Teipošana vairāk attiecas uz rehabilitācijas periodu. Mēs cieši sadarbojamies ar fizioterapeitiem, kad veicina pacienta atveseļošanos pēc smagām operācijām. Taču noslodze ir tik iela, ka visi pacienti šo palīdzību nevar saņemt. Tam būtu nepieciešams papildu cilvēks, taču mums tam nav pietiekošu līdzekļu. Labi vēl, ka mums uz visu centru ir viens psihologs. Viņu arī nepieaicina visos gadījumos, tikai pašos smagākajos. Piemēram, krūts vēža ķirurģija. Sievietei, kam veikta krūts mastektomija jeb noņemšana, psiholoģiski tas ir ļoti smagi. Ārzemēs par to domā, pie mums - nē.

Šīs pacientes un viņas pārstāvošās organizācijas jau gadiem cīnās arī par to, lai tiktu apmaksātas krūšu rekonstruktīvas operācijas un protezēšana…

Reizi divos gados apmaksā ārējās protēzes nomaiņu. Faktiski tas ir silikona gabals, ko ieliek krūšturī. Sākumā šīs protēzes bija kvalitatīvas, tagad - ne visai. Tās knapi iztur šos divus gadus. Par rekonstruktīvām operācijām nav runas! To dara tikai tad, ja paciente pati var samaksāt. Ir kolēģi, kas mēģinājuši par šīm lietām cīnīties, bet tā ir cīņa ar vējdzirnavām, un panākt neko nevar.

Fakti:

Latvija ir viena no piecām Eiropas valstīm, kur mirstības no onkoloģiskajām saslimšanām rādītāji ir visaugstākie. (Pēc EUROCARE-5 datiem)

Pērn vēža diagnoze noteikta 74647 Latvijas iedzīvotājiem

Pēdējo desmit gadu laikā vēža pacientu skaits Latvijā palielinājies par 39%

Sabiedrības veselības politikas virsmērķis "Palielināt Latvijas iedzīvotāju veselīgi nodzīvoto mūža gadu skaitu, un novērst priekšlaicīgu nāvi, saglabājot, uzlabojot un atjaunojot veselību" (Avots: Veselības ministrija).

Onkoloģisko slimību profilaksei un ārstēšanai, kā arī kompensējamajām zālēm budžets 2014. gadā bija aptuveni 48 miljoni eiro (Avots: Nacionālais Veselības dienests).